Transporta loģistika

Multimodālās kravas piegādes sistēmas projektēšana        N. Čerkasova, U. Kuzņecova, D. Kaļiņins

 

RĪGAS TEHNISKĀ  UNIVERSITĀTE

Transporta un mašīnzinību fakultāte

TRANSPORTMAŠĪNU TEHNOLOĢIJU INSTITŪTS

 

 

 

Natālija Čerkasova, Una Kuzņecova un Dmitrijs Kaļiņins

Programmas „Transporta sistēmu inženierija”

4. kursa RMCLO1 grupas studenti

 

 

multimodālās kravas piegādes sistēmas projektēšana

(14. variants)

 

studiju projekts

priekšmetā:

„Transporta loģistika (studiju projekts)”

 

 

 

 

Zinātniskie vadītāji:

profesors

Aleksandrs Urbahs

Lektore

Margarita Urbaha

 

 

Rīga 2011

Saturs

Saturs 2

ievads 5

1.  Izejas dati studiju darba izpildei 6

2. Pirkšanas – pārdošanas kontrakta sastadīšana 7

2.1. INCOTERMS noteikumi un to pielietojums 7

2.2. CIP nosacījumi 9

2.3. Līguma (kontrakta) slēgšana 10

2.3.1. Līgumam piemērojamie likumi 10

2.3.2. Piegādes noteikumi 12

2.3.3. Norēķinu veidi 13

2.3.4. Atbildība par preces trūkumiem un garantijas saistības 13

2.3.5. Strīdu izšķiršanas kārtība 15

2.3.6. Līguma nosacījumi vīnogu pārvadāšanai no Austrālijas uz Latviju 16

3. Darba saraksts un algoritms 17

4. Optimālā pārvadājuma maršruta izstrāde 19

4.1. Transporta veida izvēle 19

4.1.1. Transporta veidu ranžēšana 19

4.1.2. Transporta veida priekšrocības un trūkumi 20

4.1.3. Galda vīnogu transportēšana 22

4.1.4. Transporta izvēle galda vīnogu pārvadājumam 23

4.2. Pirmais maršruta variants 24

4.2.1. Pirmā maršruta apraksts 24

4.2.2. Pirmā maršruta vizualizācija un galvenie parametri: 24

4.2.3. Pārvadājumā kopējais garums un laiks. Secinājumi. 27

4.3. Otrais maršruta variants 28

4.3.1. Otrā maršruta apraksts 28

4.3.2. Otrā maršruta vizualizācija un galvenie parametri 28

4.3.3. Pārvadājumā kopējais garums, laiks un izmaksas. Secinājumi. 30

4.4. Trešais maršruta variants 31

4.4.1. Trešā maršruta apraksts 31

4.4.2. Trešā maršruta vizualizācija un galvenie parametri 32

4.4.3. Pārvadājumā kopējais garums, laiks un izmaksas. Secinājumi. 33

4.5. Optimālā maršruta izvēles pamatojums 33

5. Pārvadātāja izvēle 34

5.1. Transporta pakalpojums 34

5.2. Piegāžu veidi 34

5.3. Starpnieku (pārvadātaju) atlase un izvēle 36

6. Kravas dokumetācija 42

6.1. Bill of Lading 42

6.2. Invoice un Packing list 44

6.3. Apdrošināšanas sertifikāts 46

7. Vādītāja darba un atpūtas grafiks 48

8. Kravu transportēšana 50

8.1. Kravas transportēšanas īss raksturojums 50

8.2. Pārvādātas preces iepakošana 50

8.2.1. Taras veidi 50

8.2.2. Vīnogu iepakošana Austrālijā 52

8.2.3. Tara vīnogu pārvadāšanai 54

8.3. Apvienotā kravas vienība 57

8.3.1. ULD 57

8.3.2. ULD – palete un konteiners 58

8.3.3. Konteinera formēšana, izmantojot speciālo programmatūru 59

8.3.4. Konteinera formēšana manuāli 65

8.3.5. Kravas stiprināšana 68

8.4. Marķēšana 70

8.4.1. Kravas marķēšana (ar GS1 sistēmas identifikācijas numuriem) 70

8.4.2. Konteineru marķēšana 77

9. Transporta veida un transporta līdzekļa izvēle 79

9.1. Autotransports kravas pārvadāšanai no nosūtītāja līdz jūras ostai un no jūras ostas līdz saņēmējam 79

9.1.1. Puspiekabes izvēle un slodžu noteikšana uz puspiekabes asīm 79

9.1.2. Vilcēja izvēle un slodžu noteikšana uz vilcēja asīm 84

9.1.3. Secinājumi 86

9.2. Jūras transports kravas pārvadāšanai 86

10. Kravas iekraušanas-izkraušanas tehnoloģija 88

10.1. Iekraušanas, izkraušanas un pārkraušanas darbi 88

10.1.1. Iekraušanas, izkraušanas un pārkraušanas darbu būtība 88

10.1.2. Iekraušanas, izkraušanas un pārkraušanas ierīces 89

10.2. Iekraušana (izkraušana) autotransportā 89

10.3. Pārkraušana jūras ostā 93

11. Kravas pārvadājumu muitas procedūras 96

11.1. Preces koda noteikšana pēc Harmonizētās kodēšanas sistēmas (HS) 96

11.2. Muitas vērtības definēšana 98

11.3. Muitas un pievienotās vērtības nodokļu rēķināšana 100

11.4. Muitas nodevu un nodokļu apmaksas garantijas paņēmieni 102

11.5. VAD – Vienotais Administratīvais Dokuments 104

12. Kravas nodošanas saņēmējam tehnoloģija 108

12.1. Dokumentu noformēšana 108

12.2. Pušu domstarpības un to atrisināšanas kārtība 108

Secinājumi 109

Literatūras saraksts 110

Pielikumi 114

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ievads

Šī kursa darba mērķis ir plašākā iepazīšanas ar starptautisko multimodālo/intermodālo pārvadājumu veikšanas niansēm, visu braucienu pareiza plānošana, kravas iekraušanas/izkraušanas procesu izpratne. Tapāt viens no galvenajiem kritērijiem ir iepazīšanas ar nepieciešamo dokumentu pareizas noformēšanas prasībām, ar vadītāju darba un atpūtas režīma ievērošanu utt. Tādā veidā galvenais šī kursa darba mērķis ir padziļināt zināšanas kravu pārvadājumu jomā, un iemācīties efektīvi plānot starptautisko pārvadājumu norīsi.

Piegādes maršrutu mums ir jāpamato uz divu – trīs iespējamo piegādes variantu analīzes pamata. Obligāts nosacījums ir kravas imports Latvijā no trešās valsts caur vismaz vienu citu ES valsti, ar doto piegādes nosacījumu ievērošanu.

Kravas veids, apjoms, maršruta punkti, ka arī INCOTERM 2010 noteikumi atbilstoši variantam ir doti „Studiju projekta izstrādes norādījumos” 1. Pielikumā[6]. Tieši mūsu uzdevums ir nogādāt 23 tonnas vīnogu no Adelaides (Austrālija) uz Rīgu (Latvija), ievērojot INCOTERMS 2010 CIP nosacījumus.

Darba uzdevumi, uz kuriem ir jāpamato kursa darba izpildes secību, ir sekojošie:

1. Sastādīt pirkšanas – pārdošanas kontraktu, atspoguļojot tajā arī piegādes nosacījumus, atbilstoši INCOTERM 2010;
2. Sastādīt darba sarakstu un algoritmu, kas nepieciešami pārvadājumu organizācijai un realizācijai;
3. Izstrādāt optimālu pārvadājumu maršrutu (multimodālā vai intermodālā satiksmē);
4. Izvēlēties pārvadātāju;
5. Sastādīt kravas pavadošās, transporta un muitas nepieciešamās dokumentācijas sarakstu dotajam kravas veidam;
6. Automobiļu transportam, izskaitļojot kravas piegādes laiku, sastādīt vadītāja darba un atpūtas grafiku;
7. Sagatavot kravu transportēšanai;
8. Izvēlēties transporta veidu un transporta līdzekli;
9. Izstrādāt iekraušanas-izkraušanas un/vai kravas pārkraušanas tehnoloģiju;
10. Noraksturot kravas pārvadājumu muitas nodrošinājuma prasības un procedūras;
11. Aprakstīt kravas nodošanas saņēmējam tehnoloģiju.

 

 

1. Izejas dati studiju darba izpildei

Izejas dati tika ņemti no „Studiju projekta izstrādes norādījumi”  1. Pielikuma, un mūsu grupai tie ir sekojoši[6].

1.1. tabula

Izejas dati

№	Krava	Pārvadājuma apjoms	Obligātie maršruta punkti	Piegādes nosacījumi
14.	Vīnogas	23 t	Adelaide (Austrālija) - Rīga	CIP

 

1.1. att. Kravas nosūtīšanas punkts – Adelaide, Austrālija un kravas saņemšanas punkts – Rīga, Latvija

 

 

 

 

 

2. Pirkšanas – pārdošanas kontrakta sastadīšana

2.1. INCOTERMS noteikumi un to pielietojums

INCOTERMS noteikumi plaši tiek izmantoti starptautiskajos tirdzniecības darījumos, kuros pirkuma priekšmets ir ķermeniskas lietas, kuru piegādi raksturo distance. Pusēm nepieciešams vienoties par to, kura organizēs preču pārvadājumu, kura kārtos muitas dokumentus un apmaksās muitas nodevas, kura uzņemsies risku par preču bojāeju, kā arī par citu pienākumu sadalījumu. Pircējam un pārdevējam ir nepieciešama skaidrība par to, kas tiek aptverts ar darījumā noteikto cenu, jo tieši ar pirkuma līguma izpildi saistītās izmaksas, tas ir, izmaksas par pārvadājumu, apdrošināšanu, atmuitošanu, var ietekmēt pušu interesi darījuma slēgšanā.

INCOTERMS noteikumi nav vispār saistošs juridisks normatīvs akts, bet gan prakses apkopojums, kas pusēm ir saistošs tikai tad, ja tās savā darījumā ir iekļāvušas tiešu atsauci uz noteikuma apzīmējumu. Tāpat INCOTERMS noteikumi nav ekskluzīvs pušu tiesību un pienākumu uzskaitījums, bet attiecas tikai uz noteiktu jautājumu loku un par pārējo saistību sadalījumu pusēm jāvienojas pašām vai jāpaļaujas uz darījumam piemērojamo likumu. Piemēram, INCOTERMS noteikumi nenosaka īpašuma tiesību pāreju, sekas, ja kāda no pusēm savu saistību neizpilda, un citus jautājumus.

Iekļaujot darījumā atsauci uz INCOTERMS noteikumiem, vajadzētu rūpīgi izpētīt konkrētā noteikumu saistību saturu, nevis aprobežoties ar noteikuma virsraksta atšifrējumu. Turklāt to norādei jābūt precīzai, jo viena burta nevērība var nozīmēt pavisam citu pienākumu sadalījumu[19].

2011.gada 1.jānvarī stājas spēkā  jauni Starptautiskās tirdzniecības palātas izstrādāti INCOTERMS 2010noteikumi. INCOTERMS noteikumi ļoti plaši tiek izmantoti starptautiskajā tirdzniecības praksē attiecībā uz starptautiskajiem preču piegādes līgumiem, lai novērstu atšķirības starp dažādu valstu nacionālajām tiesībām, komerciālajām paražām un terminu izpratni. Tie nosaka precīzu pircēja un pārdevēja pienākumu sadalījumu attiecībā uz preču piegādi. Jauna noteikumu versija sastāv no 11 terminiem, savukārt iepriekšējā INCOTERMS 2000versijābija 13 termini, kuri sadalīti četrās grupās.

Terminu grupu skaidrojums:

E – termins nozīme minimālās pārdevēja saistības: pārdevējam jānodod prece pircēja rīcībā iepriekš norunātajā vietā, parasti - pārdevēja telpās. Praksē pārdevējs bieži palīdz iekraut preci pircēja transporta līdzeklī. Ja pircējs vēlas, lai pārdevējs veiktu tālākās darbības, tam jābūt atrunātam preču pārdošanas līgumā.

F – termini paredz, ka pārdevējs piegādā preci transportēšanai saskaņā ar pircēja instrukcijām. Gadījumā, kad piegādes vieta ir pārdevēja telpas, piegāde skaitās pabeigta, kad prece ir iekrauta pircēja transporta līdzeklī; citos gadījumos piegāde ir pabeigta, kad prece ir pircēja rīcībā bez izkraušanas no pārdevēja transporta līdzekļa.

 

C – termini uzliek pārdevējam saistības slēgt pārvadājuma līgumu uz parastiem nosacījumiem un apmaksāt to. Tāpēc punktam, līdz kuram jāveic transportēšanas apmaksa, jābūt norādītam pēc atbilstoša C termina. Saskaņā ar CIF un CIP terminiem pārdevējam jāapdrošina prece un jāapmaksā tā.

 

D – saskaņā ar D terminiem pārdevējs ir atbildīgs par preču piegādi norunātā vietā vai noteiktā punktā importa valstī. Pārdevējam jāuzņemas visi riski un izdevumi, piegādājot preci līdz šai vietai.

Tādi termini kā EXW, FCA, FAS, FOB, CFR, CIF, CPT un CIP INCOTERMS 2010tiek piemēroti tāpat kā iepriekšējā INCOTERMS 2000versijā, bet izmaiņas attiecas uz D grupas terminiem, un tā kā mūsu variantam ir doti CIP noteikumi, izmaiņas D grupas terminiem mēs neizskatīsim.

2.1. tabula

INCOTERMS 2010 terminu paskaidrojums

Pārvadājumiem ar dažāda veida transporta līdzekļiem	EXW	No rūpnīcas	Ex Works
	FCA	Franko pārvadātājs	Free Carrier
	CPT	Transportēšana apmaksāta līdz	Carriage Paid To
	CIP	Transportēšana un apdrošināšana apmaksāta līdz	Carriage and Insurance Paid To
	DAT	Piegādāts līdz terminālam	Delivered At Terminal
	DAP	Piegādāts līdz vietai	Delivered At Place
	DDP	Piegādāts ar nodevas samaksu	Delivered Duty Paid
Pārvadājumiem pa jūru un iekšējiem ūdensceļiem	FAS	Franko gar kuģa bortu	Free Alongside Ship
	FOB	Franko uz kuģa klāja	Free On Board
	CFR	Cena un frakts	Cost and Freight
	CIF	Cena, apdrošināšana un frakts	Cost Insurance and Freight

 

Fakts, ka spēkā stāsies jauna INCOTERMS 2010noteikumu versija, neietekmēs tas saistības, kuras puses ir uzņēmušās saskaņā ar noteikumu iepriekšējām versijām [18].

 

 

 

 

2.2. CIP nosacījumi

Termins CIP „Transportēšana un apdrošināšana ir apmaksāta līdz” nozīme, ka pārdevējs atgādās preci pārcēlājam. Kā arī, pārdevējam ir obligāti jāapmaksā izdevumi, kas ir saistīti ar preces pārvadājumu līdz nosauktam iecelšanas punktam. Doto terminu var pielietot pie preces pārvadājuma ar jebkuru transporta veidu, ieskaitot jauktos pārvadājumus.

Pircējs ņem uz sevi visus riskus un jebkuras papildizmaksas līdz preces piegādei, tomēr, pēc СIP nosacījumiem uz pārdevēju arī uzliekas pienākums par apdrošināšanu no zaudējuma un preces bojājuma riskiem pārvadājuma laikā pircēja labā. Tātad, pārdevējs noslēdz apdrošināšanas līgumu un apmaksā apdrošināšanas iemaksas.

Pircējam ir jāpieņem vērā, ka saskaņā ar СIP termina nosacījumiem no pārdevēja ir pieprasāma apdrošināšana ar minimālu segumu.

Gadījumā, ja pircējs vēlas gūt apdrošināšanu ar lielu segumu, viņam ir jāvienojas par to ar pārdevēju, vai pašam pieņemt mērus par papildus apdrošināšanas slēdzienu.

Zem vārda "pārcēlājs" tiek saprasta jebkura persona, kura uz pārvadājuma līguma pamata, ņem uz sevi saistību nodrošināt pašam vai organizēt preces pārvadājumu dzelzceļā, automobiļi, gaisa vai ar ūdenstransportu vai šo transporta veidu kombināciju.

Pārvadājuma izpildīšanas gadījumā saskaņotajā  vietā ar vairākiem pārcēlājiem, riska pāreja notiks tad, kad pirmām no tiem tiks izsniegta prece aizgādniecībā. 

Termini paredz arī riska pārejas vietu no pārdevēja uz pircēju. Šai vietai jābūt ērtai preču pārbaudes nozīmē, un tāpēc terminiem var būt pievienota paskaidrojoša piebilde „Norunātā vieta”. Šī piebilde ir būtiska, mainoties preces iepakojumam un transporta veidiem. Izmantojot kombinētu galveno transportu konteineru pārvadājumos, vispareizāk lietot terminus FCA, CPT un CIP, kad riska pārēja notiek pircēja zemē, kur ērti pārbaudīt konteineru saturu. Pārdevēja loģiku, izvēloties savām iespējām CIP terminu, ir ilustrēta 2.2. tabulā. Jāpiezīmē, ka pārdevēja iespējas vai vēlēšanās var būt iespaidotas arī no ārējiem faktoriem. Piemēram, lai aizsargātu aizsargātu nacionālās kuģniecības intereses un ārzemju valūtas rezerves, valdība var pieprasīt, lai visas eksporta preces tiktu pārdotas uz CIP bāzes[3].

 

 

 

 

 

 

2.2. tabula

CIP termins un ar pārvadājumu saistīto izmaksu sedzēji

Izmaksas starptautiskos pārvadājumos no punkta A līdz B	Visiem transporta veidiem
	CIP - Transportēšana un apdrošināšana apmaksāta līdz
Izmaksu elementi	Izmaksu sedzēji
Iekraušana pārdevēja noliktavā	Pārdevējs
Vietējie pārvadājumi līdz terminālam	Pārdevējs
Galvenā transporta kontrakts	Pārdevējs
Eksporta dokumentācija	Pārdevējs
Izvedmuitas deklarācija	Pārdevējs
Eksporta muitas nodeva	Pārdevējs
Preču iekraušana	Pārdevējs
Palīgierīču sagāde transportēšanai	Pārdevējs
Kravas transporta apdrošināšana	Pārdevējs
Maksa par galveno transportu	Pārdevējs
Izkraušana pircēja terminālā	Pārdevējs
Importa dokumentācija	Pircējs
Importa muitas nodevas	Pircējs
14. Vietējie pārvadājumi no termināla	Pārdevējs
15. Izkraušanas pircēja noliktavā	Pircējs

2.3. Līguma (kontrakta) slēgšana

2.3.1. Līgumam piemērojamie likumi

Slēdzot jebkuru līgumu, tostarp piegādes līgumu, ir būtiski noteikt pušu līgumsaistībām piemērojamo normatīvo regulējumu, jo:

• visos jautājumos, kas nebūs līgumā konkrēti noteikti, tiks piemēroti attiecīgo likumu, noteikumu, starptautisko nolīgumu utt. normas, un,
• izvērtējot līguma noteikumus saistībā ar līgumam piemērojamo normatīvo regulējumu, var izrādīties, ka atsevišķi līguma noteikumi ir pretrunā ar piemērojamiem likumiem un tāpēc uzskatāmi vai var tikt atzīti par spēkā neesošiem.

Jautājums par līgumsaistībām piemērojamiem likumiem parasti neradīs neskaidrības līgumos starp diviem Latvijas komersantiem attiecībā uz piegādēm Latvijas teritorijā. Pat ja puses savstarpējā līgumā nebūs  īpaši norādījušas, piemērojams būs Civillikums un citi LR normatīvie akti. Protams, ir pieļaujama arī iespēja Latvijas komersantiem vienoties, teiksim, par Vācijas likumu piemērošanu, tomēr tas notiek reti. Šāda piemērojamo likumu izvēle varētu būt saistīta, piemēram, ar to, ka puses vienojušās savstarpējos strīdus risināt attiecīgās  ārvalsts šķīrējtiesā. Nebūtu ieteicams slēgt līgumu, nosakot, ka pušu līgumiskajām attiecībām saskaņā ar pušu vienošanos piemērojami ārvalsts likumi, bet strīdu risināšanu paredzēt Latvijas tiesā.

Sarežģītāka situācija veidojas, ja piegādes līgums tiek slēgts ar ārvalstu komersantu. Lai izvairītos no iespējamām ne skaidrībām un domstarpībām līguma izpildes gaitā, puses līgumā parasti norāda, pēc kādiem likumiem tiks apspriestas pušu savstarpējās attiecības. No Latvijas komersanta viedokļa, bez šaubām, izdevīgāk ir norādīt Latvijas likumus, jo tie Latvijas pusei ir zināmi, tomēr arī ārvalstu komersants varētu vēlēties, lai līgumam tiktu piemēroti attiecīgās ārvalsts likumi. No praktiskā viedokļa gan jāņem vērā, ka vairākumā gadījumu noteikumus diktē piegādātājs, kurš piedāvās līgumu slēgt saskaņā ar viņa atrašanās vietas valsts likumiem. Ja vien darījums netiek slēgts par īpaši lieliem apjomiem vai summām, vai arī tas kādu citu iemeslu dēļ nav īpaši nozīmīgs piegādātājam, ir maz ticams, ka piegādātājs pēc pasūtītāja lūguma piekritīs mainīt līgumam piemērojamos likumus.

Ja līgums tiek slēgts saskaņā ar “svešiem” likumiem, Latvijas pusei īpaša vērība būtu jāpievērš tam, lai līguma noteikumos pēc iespējas skaidri, nepārprotami un pilnīgi būtu noteiktas pušu saistības.

Ja puses nav vienojušās par piemērojamiem likumiem, tad saskaņā ar Civillikuma 19. pantu tiek pieņemts, ka pušu saistībām ir piemērojams tās valsts likums, kur saistība jāizpilda. Vairākumā gadījumu ārvalstu piegādātājs apņemas piegādāt preces Latvijā, kas tad arī būs uzskatāma par saistības izpildes vietu, un līdz ar to tiks piemēroti Latvijas likumi. Nereti pasūtītājs pats uzņemas transportēšanas saistības, un piegādātājs savas saistības būs izpildījis, nogādājot preces, piemēram, kādā ārvalsts ostā. Šādā gadījumā  tiks piemēroti šīs ārvalsts likumi.

Saistībā ar piemērojamiem likumiem jāuzsver vēl kāds aspekts, kam daudzi komersanti nepievērš  uzmanību, slēdzot starptautiskos piegādes līgumus (t.i., piegādātājs atrodas vienā valstī, bet pasūtītājs citā valstī). Starptautiskā preču piegādes gadījumā pušu līgumiskajām attiecībām var tikt piemēroti arī Latvijai saistošo starptautisko līgumu noteikumi. Viens no šādiem līgumiem, kas attiecas uz starptautiskajiem preču pirkuma (piegādes) līgumiem, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem (turpmāk – Konvencija). Pašlaik Konvencijai ir pievienojušās vairāk nekā 60 valstu, kuru vidū ir gandrīz visas Eiropas valstis, ASV, kā arī daudzas citas.

Saskaņā ar Konvencijas 1. pantu tā ir piemērojama preču pirkuma līgumiem starp pusēm, kuru uzņēmumi atrodas dažādās valstīs, ar nosacījumu, ka abas valstis ir Konvencijas dalībvalstis, vai ja līgumam tiek piemēroti Konvencijas dalībvalsts likumi. Līdz ar to Konvencija ir piemērojama vairākumam piegādes līgumu, kas tiek slēgti ar ārvalstu komersantiem. Visvairāk problēmu parasti rodas gadījumos, kad puses par kaut ko nav tieši vienojušās līgumā, bet par to vēlāk izceļas strīds. Līgumā tieši nenoregulētiem jautājumiem tiks piemēroti ne vien Civillikuma, bet arī Konvencijas noteikumi. Ņemot vērā, ka Konvencija ir starptautisks līgums, pretrunu gadījumā starp Civillikuma un Konvencijas noteikumiem tiks piemērota Konvencija. Tā  kā Konvencijas regulējums vairākos aspektos atšķiras no Civillikuma regulējuma, lai izvairītos no ne skaidrībām un pārpratumiem saistībā  ar līguma izpildi, vēlams visus būtiskākos jautājumus noteikt pušu savstarpējā līgumā.

2.3.2. Piegādes noteikumi

Attiecībā uz piegādes noteikumiem, t.i., piegādes vieta un laiks, preču pieņemšanas un nodošanas kārtība, riska un īpašumtiesību pāreja no piegādātāja un pasūtītāju u. tml., vairākumā gadījumu neatkarīgi no noteikumiem, kas ietverti piemērojamos likumos, puses ir tiesīgas vienoties par citiem noteikumiem. Piemēram, Civillikumā ietvertie noteikumi, kas būtu piemērojami piegādes līgumiem, pamatā ir konsensuāla rakstura un var tikt mainīti ar pušu vienošanos.

Starptautiskajā tirdzniecības praksē  attiecībā uz starptautiskajiem preču piegādes līgumiem, lai novērstu atšķirības starp dažādu valstu nacionālajām tiesībām, komerciālajām paražām un terminu izpratni, ļoti plaši tiek izmantoti Starptautiskās tirdzniecības palātas izstrādātie INCOTERMS 2000 (tagad jau jaunākā versija INCOTERMS 2010)bāzes noteikumi. Tie nosaka precīzu pircēja un pārdevēja pienākumu sadalījumu attiecībā uz preču piegādi. INCOTERMS 2010ir ietverti 11 dažādi termini, lai sadalītu šos pienākumus atkarībā no tā, cik tālu pārdevējs apņemas piegādāt preces un kādas saistības viņš uzņemas attiecībā uz transportēšanu un apdrošināšanu.

INCOTERMS noteikumu iekļaušana piegādes līgumā ir ļoti būtiska, it īpaši gadījumos, kad līgums tiek slēgts ar nepazīstamu darījuma partneri un starp pusēm vēl nav izveidojusies preču piegādes prakse.

Saistībā ar INCOTERMS jāuzsver, ka šie noteikumi attiecas tikai uz piegādes pienākumu sadalījumu, bet visi pārējie jautājumi - pārvadājuma, apdrošināšanas un finansēšanas līgumi, kā arī samaksas noteikumi - ir atkarīgi no pušu vienošanās.

Atkarībā no plānotajiem pušu sadarbības apmēriem un termiņiem iespējami divi piegādes līgumu veidi:

• līgumi par konkrētu preču vienu piegādi vai vairākām piegādēm, kur tiek skaidri noteikts, cik preces un kādos termiņos tiks piegādātas;
• līgumi par preču piegādi, kas tiek slēgti uz noteiktu laiku, neprecizējot piegāžu apjomus un termiņus, jeb “jumta” līgumi.

2.3.3. Norēķinu veidi

Tāpat kā par preču piegādes kārtību, arī par samaksas noteikumiem un nosacījumiem puses var brīvi vienoties atkarībā no konkrētā darījuma apstākļiem – tā var būt priekšapmaksa, pēcapmaksa, samaksa pa daļām vai citi norēķinu veidi.

Īpaši jāakcentē tāds norēķinu veids kā akreditīvs jeb kredītvēstule. Akreditīvs tiek plaši izmantots starptautiskajā tirdzniecībā, un no tā nevajadzētu izvairīties arī Latvijas komersantiem, īpaši gadījumos, kad darījums tiek slēgts ar nepazīstamu darījuma partneri. Akreditīva būtība ir līdzīga Latvijā plaši izmantotajiem darījuma kontiem – pircējs iemaksā bankā noteiktu summu, kas tiek rezervēta pārdevējam, bet pārdevējs naudu saņem tikai tad, kad ir piegādājis preces un iesniedzis bankā dokumentus, kas ļauj pircējam šīs preces saņemt.

Ja starp preču piegādātāju un pasūtītāju notiek regulāra savstarpēja preču piegāde un maksājumu veikšana, ir iespējams izmantot tādu norēķinu veidu kā tekošais konts jeb kontokorents. Šis norēķinu veids Latvijā īpašu popularitāti vēl nav ieguvis, bet ārvalstīs tiek izmantots diezgan plaši. Tekošais konts atvieglo savstarpējos norēķinus, novēršot nevajadzīgu naudas plūsmu starp komersantiem un ietaupa līdzekļus, kas saistīti ar biežiem pārskaitījumiem. Šāda veida līgumā tiek noteikts konkrēts norēķinu datums, piemēram, katra mēneša pēdējais datums. Šajā datumā tiek aprēķināts veicamo maksājumu apmērs par iepriekšējo mēnesi katram komersantam un reāli tiek samaksāta tikai šo summu starpība.

2.3.4. Atbildība par preces trūkumiem un garantijas saistības

Piegādātās preces trūkumi ir visbiežākais iemesls strīdiem starp piegādātāju un pasūtītāju. Civillikumā  ir paredzēti trīs tiesību aizsardzības līdzekļi, ja tiek piegādāta prece ar trūkumiem:

• zaudējumu atlīdzība (CL 1620. un 2021. pants);
• tiesības prasīt piegādes līguma atcelšanu (CL 1620. un 2040. pants);
• tiesības prasīt piegādātās preces cenas samazināšanu (CL 1620. un 1625. pants).

Jāpiebilst, ka saskaņā ar Latvijas likumiem tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir tikai gadījumos, kad piegādātājs ļaunā nolūkā noklusējis vai slēpis viņam zināmos lietas trūkumus vai noteikti apgalvojis, ka tai ir zināmas īpašības.

Konvencija (45.–52. pants) paredz nedaudz plašākas pasūtītāja iespējas aizsargāt savas tiesības:

• zaudējumu atlīdzību;
• preces apmaiņu;
• preces neatbilstību novēršanu;
• atkāpšanos no līguma;
• cenas samazināšanu.

Civillikumā un Konvencijā ietvertie tiesību aizsardzības līdzekļi var tikt izmantoti, ja piegādes līgums šos jautājumus neregulē. Pusēm ir plašas iespējas noteikt atšķirīgu kārtību vai paredzēt vēl kādas papildu tiesības. Šādi no likuma atšķirīgi noteikumi attiecībā uz atbildību par preces trūkumiem tad arī ir tas, ko mēs ikdienā apzīmējam ar terminu “garantija”.

Praksē ir sastopami pat gadījumi, kad pēc pasūtītāja iebildumu saņemšanas par piegādātās preces trūkumiem piegādātājs apgalvo, ka tam nav jāapmaksā garantijas izdevumi, jo tie jau esot ietverti preces cenā. Lai gan pastāv iespēja, ka pasūtītājs pilnībā vai daļēji atsakās no garantijām, par ko savukārt tiek samazināta preces cena, ja konkrētajā līgumā  tas nav tieši skaidri norādīts, piegādātājam nav nekāda tiesiska pamata šādā veidā izvairīties no atbildības par piegādātās preces trūkumiem.

Vairākumā gadījumu, kad piegādājamās preces ir dažādi sarežģīti tehnoloģiski izstrādājumi, piemēram, ražošanas iekārtas, automašīnas utt., garantijas noteikumus jau iepriekš ir izstrādājis ražotājs, un tie parasti veido daļu no piegādes līguma vispārīgajiem noteikumiem. Praksē nereti pasūtītājs noslēdz līgumu, parakstot tikai piegādes līguma speciālos noteikumus, kuri var būt visai konspektīvi un īsi, bet kuros ir atsauce uz vispārīgajiem noteikumiem un/vai garantijas noteikumiem. Dažkārt vispārīgie noteikumi pasūtītājam vispār netiek uzrādīti un pievienoti līgumam. Tādās situācijās pasūtītājam tomēr vajadzētu pieprasīt  šos noteikumus, uzmanīgi iepazīties ar tiem un, ciktāl tas iespējams un nepieciešams, censties panākt pasūtītājam vēlamos grozījumus.

Vēl īpaša uzmanība jāpievērš šādiem noteikumiem:

• garantijas termiņš;
• vai garantija attiecas uz visu iekārtu kopumā vai atsevišķām detaļām, daļām vai konstruktīviem mezgliem, jo praksē bieži vien tiek paredzēti atšķirīgi garantijas nosacījumi;
• pretenziju pieteikšanas termiņi un kārtība;
• trūkumu novēršanas vai preču apmaiņas termiņi un kārtība;
• izņēmuma gadījumi, kad garantija nav spēkā;
• vai par garantijas saistībām ir atbildīgs preces piegādātājs vai ražotājs.

2.3.5. Strīdu izšķiršanas kārtība

Lai gan, slēdzot līgumu, puses paļaujas, ka visas līgumā paredzētās saistības tiks pienācīgi un laikus izpildītas un neradīsies nekāds pamats savstarpējiem strīdiem, tomēr līgumā ieteicams noteikt abpusēji pieņemamu strīdu izšķiršanas kārtību.

Pirmais aspekts ir strīda izšķiršanas vieta – Latvija vai ārvalsts. No Latvijas komersanta viedokļa, bez šaubām, visizdevīgāk visus strīdus risināt Latvijā, jo tiesāšanās ārvalstī  prasīs lielākas un grūti prognozējamas izmaksas, kā arī  ar papildu procedūras ārvalsts tiesas/šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanai un piespiedu izpildei Latvijas teritorijā.

Otrs būtisks aspekts - kas izšķirs strīdu: parastā tiesa vai šķīrējtiesa. Šķīrējtiesa parasti būs visātrākais strīda atrisināšanas veids, kas mūsdienu straujās komerciālās apgrozības vidē nav mazsvarīgi, un parasti būs galvenais arguments par labu šķīrējtiesas izvēlei. Tomēr, izvēloties šķīrējtiesu, pusēm ir jārēķinās, ka šķīrējtiesas spriedums būs galīgs un nepārsūdzams. Turpretim, izvēloties parasto tiesu, būs ievērojami ilgāks strīda izskatīšanas termiņš (tiesāšanās var ieilgt pat vairākus gadus), bet pusēm būs iespējas panākt savu taisnību vairākās tiesu instancēs.

Izvēli var ietekmēt arī paredzamais tiesāšanās izdevumu apmērs. Ar diezgan lielām izmaksām pusēm vajadzētu rēķināties starptautiskajā šķīrējtiesā, kas ir pamatota un starptautiskajā  komerciālajā praksē pieņemta, ja darījums tiek slēgts par lielām naudas summām. Jebkurā gadījumā izvēloties būtu jāizvērtē visi konkrētā darījuma apstākļi  – darījuma summa, darījuma partnera reputācija un uzticamība, strīdu iespējamība u.c.

Noteikti nebūtu ieteicams piekrist līguma noteikumiem, kas paredz strīda izskatīšanu šķīrējtiesā viena šķīrējtiesneša sastāvā (praksē līgumos nereti tiek arī norādīts, ka šo šķīrējtiesnesi ieceļ prasītājs vai kāds konkrēts līguma dalībnieks), jo šāda strīda risināšanas kārtība rada priekšnosacījumus iespējamai neobjektivitātei attiecībā uz atbildētāju/otru līguma dalībnieku. Ja tomēr izvēlaties šķīrējtiesu, minimālais šķīrējtiesnešu skaits parasti ir trīs.

2.3.6. Līguma nosacījumi vīnogu pārvadāšanai no Austrālijas uz Latviju

Tātad, kā jau bija minēts mūsu variantam darbā ir jāapraksta 23 tonnu vīnogu transportēšanas procesu no Adelaides (Austrālija) uz Latviju (Rīga). Vispirms, mums bija jāizvēlas uzņēmumu, kurš tieši varētu nopirkt tāda veida produkciju. Pircēja lomā mūsu darbā ir uzņēmums, kurš nodarbojas ar augļu un dārzeņu tirdzniecību, pārtiku – SIA „Berry Group IP”. Pats uzņēmums, kā arī to noliktava atrodas Rīgā, Kleistu iela 26B. Tātad, tas ir mūsu pārvadājuma galapunkts (B).

Par pārdevēju mēs izvēlējamies uzņēmumu, kurš nodarbojas ar galda vīnogu eksportu - The Grape House Pty Ltd., kas atrodas pēc sekojošas adreses Austrālijā: L9 33  Franklin St., Adelaide. Tas ir mūsu maršruta sākumpunkts (A). The Grape House Pty Ltd. ir ne tikai vīnogu pārdevēji, bet arī savas produkcijas ražotāji. Viņi gan audzē vīnogas, gan iepako, gan eksportē.

Pēc dotiem datiem tika sastādīts pirkšanas-pārdošanas līgums, kā arī dažādi līguma pielikumi (certificate of origin, certificate of conformity utt.)[1. Pielikums].

2.1. att. Kravas pircējs Rīgā un pārdevējs Adelaidē

 

 

 

 

 

 

3. Darba saraksts un algoritms

Pārvadājumu organizācijai un realizācijai nepieciešams paveikt daudz dažādu darbību. Vienmēr kopējais kravas pārvadāšanas process sākas ar to, kā kādam uzņēmumam ir nepieciešama kaut kāda produkcija. Mūsu gadījumā: augļu un dārzeņu tirdzniecības uzņēmumam SIA „Berry Group IP” ir nepieciešamas 23 tonnas vīnogu no Austrālijas. Visu pārvadāšanas procesu var iedalīt divos etapos. Pirmais etaps – tas ir pārdevēja meklēšana un līguma sastādīšana. Pirmā etapa shēma ir atspoguļota 3.1. att.

3.1. att. Pirmā etapa shēma

Pirmā etapa pircējam ir nepieciešams atrast piemēroto pārdevēju. Pārliecināties, kā  tieši šīs pārdevējs atbilst mūsu prasībām. Kad ir atrasts piemērots pārdevējs, abām pusēm ir jāvienojas par piegādes (INCOTERMS) un visiem pārējiem nosacījumiem. Kad puses ir apspriedušas visas detaļas, tiek sastādīts pirkšanas-pārdošanas līgums. Tā  kā mūsu gadījumā līgums tiek sastādīt pēc CIP noteikumiem, pārvadājuma organizēšanas otrajā etapā pircējs vairs nepiedalās (viņam būs tikai jāpieņem un jāorganizē kravu izkraušanu līgumā noteiktajā vietā un laikā).

Otrajā etapā notiek kravu pārvadājuma organizēšana, ko sākumā veic pārdevējs. Vispirms, viņam ir jāizskata visas kravu piegādes iespējas uz Latviju. Jāpadomā ar kādu transporta veidu un pa kādu maršrutu to var paveikt. Kad viņš ir pienācis pie kāda kaut aptuvena variants, pārdevējam ir jāizvēlas pārvadātāju, kurš fiziski nodrošinās vajadzīgas kravas piegādi pie pircēja.

Kravu transportēšana (eksports, imports vai tranzīts) vienmēr ir saistīta ar vairāku dažādu darbību veikšanu, kā piemēram: nepieciešamo dokumentu noformēšanu, apdrošināšanu, muitas formalitāšu nokārtošanu utt. Te pastāv divas iespējas: to visu var veikt pats pārdevējs, vai to darbību īstenošanu var paveikt kravas pārvadātājs, ar kuru būs sastādīts kravu pārvadājuma līgums.

Kad ar kravas pārvadātāju ir sastādīts kravas pārvadājuma līgums, pircējs nodod kravu pārvadātājam, kurš tālāk īsteno preču piegādi.

2. att. Otrā etapa shēma

Pārvadātājs veic kravu pārvadājumu līdz pircējam saskaņā ar līgumu. Un visa tā procesa nobeigumā, sagaidot kravu noteiktajā vieta un laikā, pircējam ir jāpārliecinās, kā krava ir atvesta atbilstoša daudzumā un nebojāta stāvoklī, jāparaksta visi nepieciešamie dokumenti un jāorganizē kravu izkraušanu ar paša spēkiem.

Pārvadājuma organizācijas un realizācijas procesā ir noteiktas līgumattiecības starp visiem procesa dalībniekiem. Līgumattiecības ir atspoguļotas 3.3. att.

3. att. Līgumattiecības starp pircēju, pārdevēju un pārvadātāju

4. Optimālā pārvadājuma maršruta izstrāde

4.1. Transporta veida izvēle

4.1.1. Transporta veidu ranžēšana

Izvēloties savas preces transportēšanas veidu, kravu nosūtītājiem ir jāvadās pēc daudziem kritērijiem. Pastāv viedoklis, ka jābūt ne mazāk par pieciem, kas uzrādīti tabulā zemāk. [9].

4.1. tabula

Transporta veidu ranžēšana

Transporta veids	Ranžēšanas kritēriji
	Ātrums (piegādes laiks no punkta līdz punktam)	Drošums (iekļaušanas grafikā)	Spēja pārvadāt dažāda veida kravas	Pieejamība (ģeogrāfiski apkalpojamo punktu daudzums)	Izmaksas par vienu tonnjūdzi
Dzelzceļa tr.	3	4	2	2	3
Ūdens tr.	4	5	1	4	1
Autotransports	2	2	3	1	4
Cauruļvadu tr.	1	1	5	5	2
Aviācijas tr.	1	3	4	3	5

 

Šajā tabulā „1” – augstākā balle, „5”- zemākā balle. Būtiski ir ievērtēt arī preces veidu (bīstama, lieli gabarīti, ātri bojājas u.c.), transporta iespējas (konteineri, cisternas, kravas kastes u.c.), kā arī citus faktorus:

• trauslas, dārgas un jūtīgas iekārtas vislabāk ir pārvadāt ar lidmašīnu;
• izvēloties ekspeditor firmu, nepieciešams pārliecināties par tās darbības iespējām (TIR) sistēmā;
• vai kravas apdrošināšana izmaksās ne vairāk kā 1 – 2 %, bet kravas zaudēšanas gadījumā, vai tiks izmaksāta finansiāla kompensācija;
• bīstamu kravu gadījumā, nepieciešams izpildīt visas papildprasības, kuras jāzina transporta uzņēmumam.

Visvairāk priekšrocību parasti piedāvā autotransports. Praksē firmas paļaujas uz transporta veidu kombinācijām, kas ļauj tām kravu plūsmu vadīt daudz efektīvāk un ar mazākiem izdevumiem.

Izvēloties transporta veidu ir izdevīgi vadīties pēc U. Stantona tabulas, redzamas zemāk [9].

 

4.2. tabula

U. Stantona tabula

Izvēles kritēriji	Transporta veids
	Dzelzceļš	Ūdens	Auto	Cauruļvadu	Aviācijas
Ātrums	Vidējs	Viszemākais	Liels	Zems	Visaugstākā
Izdevumu līmenis	Vidējs	Viszemākais	Liels	Zems	Visaugstākā
Iespējamais kravas sortiments	Visplašākais	Lielas	Vidējs	Ļoti ierobežots	Bieži ierobežots
Kravas izprašana	Vislabākā	Liela apjoma kravas	Prece ar augstu cenu un īsu piegādes laiku	Šķidri un gāzveida produkti	Dārga, ātri bojājoša produkcija
Apkalpojamo tirgus apjoms	Liels	Ierobežots	Neierobežots	Ļoti ierobežots	Austāks par vidēju
Piegādes drošums	Vidējs	Zems	Labs	Augsts	Vidējs

 

4.1.2. Transporta veida priekšrocības un trūkumi

Pie dzelzceļa priekšrocībām var pieskaitīt:

• sliežu ceļus var iekārtot jebkurā sauszemes teritorijā (piebraucamie sliežu ceļi dod iespēju attīstīt saikni ar lielu skaitu l/s un ražošanas uzņēmumiem);
• liela pārvadāšanas un caurlaides spēja;
• pārvadājumu regularitāte nav atkarīga no laika apstākļiem;
• pārvadājumu pašizmaksa salīdzinoši zema;
• lielāks pārvadājumu ātrums un daudz īsāks ceļš salīdzinājumā ar upju transportu;
• augsti ceļa un ritošā sastāva izmantošanas rādītāji.

Pie trūkumiem var pieskaitīt lielos kapitālieguldījumus, kas nepieciešami pastāvīgu iekārtām un metāla izdevumi uz 1 km sliežu ceļa

 

Jūras transports nodrošina:

• starpkontinentālus pārvadājumus;
• piemīt zemas pārvadājumu pašizmaksas vedot kravas lielos attālumos;
• liela caurlaides un pārvadāšanas spēja;
• salīdzinoši ar upes transportu, lielāks kustības ātrums;
• nelieli kapitālieguldījumi jūras ceļu izveidē.