Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte 
 

KURSA DARBS 

Latvijas nodokļu sistēmas analīze  
 
 

Rīga 2010   
Saturs 

       Ievads

      Nodokļu sistēma ir neatkarīgās valsts pastāvēšanas nosacījums, tādēļ nodokļu politikai ir visciešākais sakars gan ar politisko, gan ekonomisko situāciju. Nodokļu politiku valsts dzīvē ir grūti pārvērtēt.  Ekonomikas attīstība, ražošanas efektivitāte, resursu un patēriņa racionalizācija, valsts ekonomiskā stabilitāte, vienlīdzība un taisnīgums - visi šie uzdevumi cieši saistīti ar nodokļu sistēmu un nodokļu politiku.

      Pasaules valstīs eksistē ļoti daudz nodokļu sistēmu variantu, kuri atšķiras pēc saviem darbības principiem, likmēm un realizācijas mehānismu. Praksē nav ieteicams tieši pārņemt kādas citas valsts nodokļu sistēmu un piemērot to Latvijas apstākļiem. Tomēr ir nepieciešams izmantot attīstīto tirgus ekonomikas valstu pieredzi šajā jautājumā, jo ir svarīgi turpināt Latvijas nodokļu sistēmas pilnveidošanu. Patreiz pasaulē notiek sadarbība nodokļu harmonizācijas jomā, ir izveidotas starptautiskās organizācijas (SVF, PTO), kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, it īpaši šis process saskatāms Eiropas Savienības valstīs. Tāpēc ir svarīgi izstudēt pasaules nodokļu politikas dažādus aspektus, lai Latvija varētu izveidot nodokļu sistēmu, kas iekļautos pasaules nodokļu sistēmā, it īpaši tas svarīgi Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij.

      Kursa darba mērķis ir veicot Latvijas Republikas nodokļu sistēmas analīzi, izpētīt nodokļu attīstības tendences, kā arī dot priekšlikumus Latvijas Republikas nodokļu politikas pilnveidošanai.

      Minētā  mērķa sasniegšanai nepieciešams risināt šādus uzdevumus:

- raksturot nodokļu būtību un funkcijas;

- izstudēt un analizēt nodokļus Latvijā .

- analizēt nodokļu iemaksas Latvijas budžetā.

      Kursa darbā tika pielietotas sekojošas pētīšanas metodes: ekonomiskā analīze, statistiskās analīzes metode - salīdzināšana.

      Par pētījuma avotiem darbā kalpoja Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, periodiskie izdevumi, ekonomiskā literatūra, tai skaitā metodiskā  par izvēlēto darba tematu.

       1. Nodokļu būtība un to funkcijas

      Nodokļu sistēma ir viena no svarīgākajām ekonomisko procesu regulēšanas svirām. Ar tās palīdzību sabiedrības kopējo vajadzību apmierināšanai valsts un pašvaldību budžetos koncentrē daļu iekšzemes kopprodukta. Savukārt, nodoklis – tas ir viens no finansu zinātnes pamatjēdzieniem. Nodokļa būtības saprašanas grūtības ir saistītas ar to, ka nodoklis tā ir ekonomiskā un tai pašā laikā saimnieciskā un tiesiskā reālās dzīves parādība.

Nodokļu un nodevu sistēmu veido:

1) valsts nodokļi, ar kuriem apliekamos objektus un kuru likmi nosaka Saeima;  
2) valsts nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;

3) pašvaldību nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām” un vietējo pašvaldību saistošiem noteikumiem;

4) tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos noteiktie nodokļi.

Nodokļa definīcija ir sekojoša:

      Nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Minētais termins piemērojams arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā arī muitas nodoklim un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem, kuri noteikti tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos par muitas lietām

      Savukārt valsts nodeva ir obligāts maksājums valsts budžetā (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā) vai šajā likumā noteiktajos gadījumos pašvaldības budžetā kā atlīdzība par nodrošinājumu, ko valsts institūcijas devušas saimnieciskajai darbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī likumos paredzētiem speciāliem mērķiem (ceļu, ostu un sakaru sistēmu uzturēšanai un attīstībai, iedzīvotāju un dabas ekoloģiskajai aizsargāšanai, teritorijas labiekārtošanai un citiem mērķiem).

      Pasaules pieredze rāda, ka nodokļu regulēšana kopā ar kredītu un naudas regulēšanu ir tirgus ekonomikas vadīšanas visefektīvākā forma. Nodokļi - tā ir valsts ieņēmumu pamatforma pasaules attīstītajās valstīs.

      Nodokļu sistēma nodrošina finansu resursu koncentrāciju valsts tiešā rīcībā tai svarīgu ekonomisku un sociālu uzdevumu risināšanai. Ar nodokļiem, nodokļu atvieglojumiem un subsīdijām, kas ir nodokļu sistēmas neatņemamā sastāvdaļa, valsts virza vienotas prasības tautsaimniecības vadīšanas efektivitātes nodrošināšanai, kas stimulē izvirzīto mērķu sasniegšanu un uzņēmumu ienākuma racionālu izmantošanu. Kopā ar tiešu fiskālu funkciju - valsts ieņēmumu nodrošināšanu - nodokļu mehānisms ietver sevī daudzas iespējas ekonomiski ietekmēt sabiedrisko ražošanu, to dinamiku un struktūru, zinātniski tehniskā progresa attīstību. Tautsaimniecības attīstība kā gala rezultāts - indikators parāda nodokļu sistēmas pozitīvo vai negatīvo ietekmi. Straujie tautsaimniecības attīstības tempi atsevišķās valstīs parāda, ka nodokļu sistēma sekmē attīstību, bet stagnācija parāda nodokļu sistēmas negatīvo tendenci. Līdz ar to nodokļi var tikt izlūkoti kā ekonomisks un sociāls instruments, ko izmanto, lai segtu sabiedrības vajadzības, kā arī nodrošina noteiktu iedzīvotāju ienākuma un mantas sadales funkciju atbilstoši uzstādītiem sociālpolitiskiem mērķiem.

      Nodokļa funkcija -  tā būtības rīcības izradīšanas , tā  īpašību izpausmes veids. Funkcija rada , kā realizējas dotas ekonomiskās kategorijas , proti ieņēmumu sadales instrumenta, sabiedriskais uzdevums. No šejienes rodas nodokļu sadales pamatfunkcija, kas izpauž to būtību kā sadales attiecību īpašu centralizēto (fiskālo) instrumentu.  Apskatot nodokļu funkcijas, tās var iedalīt divās pamatfunkcijās:

1. Fiskālā funkcija. Tā nozīmē, ka nodokļiem jānodrošina valsts un vietējo pašvaldību budžetus ar finansu resursiem, tajā pašā laikā sekmējot dažādu veidu uzņēmējdarbības attīstību.     Ar fiskālās funkcijas palīdzību realizējas nodokļu galvenais  sabiedriskais uzdevums – valsts finansu  resursu formēšana , kas akumulējas  budžetsistēmā vai  ārbudžetu fondos un kas ir nepieciešami  valsts pašu funkciju īstenošanai. Valsts budžeta ieņēmumu veidošana uz stabila centralizēta nodokļu iekasēšanas pamata  pārvērš pašu valsts lielākajā ekonomiskajā subjektā.
2. Ekonomiskā jeb regulējošā funkcija. Tās mērķis ir ar likumdošanas palīdzību regulēt pastāvošo ekonomiku, veicināt kādas konkrētas nozares attīstīšanu vai bremzēšanu. Pildot šo nodokļu funkciju, nepieciešams atrast tādas tiesiskas normas un ekonomiskās sviras, kas varētu saskaņot maksātāju intereses, no vienas puses, un valsts intereses, no otras puses. Nodokļu sistēmas, kurās nodokļiem tiek piešķirta ekonomiskā funkcija, parasti ir sarežģītas sistēmas, tāpēc veidojas arī komplicēta nodokļu likumdošana. Atkarībā no veida nodokļi veic tiem piešķirto, likumdošanā noteikto, ekonomisko funkciju. Likumā šis ekonomiskais mērķis netiek tieši izteikts, likumdošana ir šīs nodokļu politikas legāla realizācija. Nodokļu sistēmai un ekonomiskai iekārtai ir jābūt saskanīgām, lai tautsaimniecībā esošie resursi (darbaspēks, lietišķais kapitāls, zeme u.c.) tiktu izmantoti optimāli, un lai būtu iespējams aktivizēt ekonomisko darbību.
3. Vēl viena nodokļu kā ekonomiskās kategorijas funkcija ir kontroles funkcija. Tā nozīmē , ka parāda iespēja salīdzināt  faktisku nodokļu ieņēmumu apjomu dažādos budžeta līmeņos ar valsts  apstiprinātiem radītājiem. Pateicoties šai funkcijas tiek vērtēta  finansu mehānisma  efektivitāte, tiek nodrošināta kontrole par  finansu resursu kustību, tiek konstatēta  nepieciešamība izmaiņu ieviešanā nodokļu sistēmā un nodokļu politikā.  Nodokļu - finansu attiecību kontroles funkcija parādās  tikai sadales funkcijas  rīcības apstākļos.  Kontroles funkcijas  īstenošana , tās pilnīgums un dziļums zināmā mērā ir atkarīgi  no nodokļu disciplīnas. Pēdējā nozīmē, ka nodokļu maksātāji  (fiziskās un juridiskās personas) savlaicīgi un pilnā apjomā maksā likumdošanas noteiktos nodokļus.

      Nodokļu funkcijas ir savstarpēji saistītas. Nodokļu  ieņēmumu pieaugums  budžetā , t.i. to fiskālās funkcijas īstenošana , rada materiālu iespēju valsts ekonomiskās lomas realizēšanai, t.i. nodokļu ekonomiskai funkcijai. Tajā pašā laikā tas, ka bija sasniegts ražošanas attīstība un ieņēmumu pieaugums ekonomiskās regulēšanas rezultātā, ļauj valstij saņemt vairāk līdzekļu budžetā. Tas nozīmē, ka nodokļu ekonomiskā funkcija veicina fiskālās funkcijas īstenošanu, nostiprina to; savukārt, sadales funkcijas efektīva izmantošana rada   labvēlīgu sociālekonomisku atmosfēru citu nodokļu  funkciju realizēšanai. 

      Nodokļi ietekmē tādus procesus kā investēšanu, sadali un valsts izvēli sociālo un ekonomisko jautājumu risināšanā. Nodokļu nemaksāšana negatīvi atspoguļojas ekonomikā, sociālajā sfērā un budžetā, tāpēc valdībai, veidojot nodokļu politiku, jārīkojas piesardzīgi, lai neradītu spriedzi sabiedrībā, ekonomikā un attieksmē pret nodokļu politiku. No ekonomiskā viedokļa, nodokļi ir ekonomisko resursu sadales, nacionālā ienākuma pārdales un makroekonomiskās stabilizācijas līdzeklis, kas atspoguļo reāli eksistējošās ekonomiskās un finanšu attiecības.

       2. Nodokļu situācijas vispārīgais raksturojums

      Patlaban spēkā esošā nodokļu un nodevu sistēma pamatā balstās uz 1995.gadā veiktās nodokļu reformas rezultātā pieņemtajiem nodokļu likumiem, kas turpmākajā laika periodā ir arī būtiski grozīti, vai pieņemti no jauna.

      1995. gada nodokļu reforma tika realizēta, lai sasniegtu divus galvenos  mērķus:

1. nodrošinātu stabilus budžeta ieņēmumus, lai finansētu prioritārus sociālos un ekonomiskos pasākumus un ierobežotu fiskālo deficītu;
2. veicinātu valsts ekonomisko izaugsmi, sekmējot godīgu konkurenci un atsakoties gan no nepamatotām privilēģijām jeb atvieglojumiem, gan no nepamatoti augstām nodokļu likmēm atsevišķiem ekonomikas sektoriem.

      Nodokļu sistēmas turpmākās attīstības un pilnveidošanas gaitā veiktie grozījumi nodokļu likumos ir tikuši vērsti uz nodokļu bāzes paplašināšanu, atsakoties no dažādu atbrīvojumu piemērošanas, nodokļu sloga pazemināšanu, samazinot atsevišķu nodokļu likmes, kā arī nodokļu administrēšanas uzlabošanu. Kā neatņemamu sastāvdaļu nodokļu sistēmas pilnveidošanās procesā jāmin arī nodokļu likumu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām, kas ir bijis pamats jaunās akcīzes nodokļu sistēmas ieviešanai, sākot ar 1998.gadu.

      Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu regulē likums "Par nodokļiem un nodevām", un tas ir uzskatāms par nodokļu un nodevu "jumta" likumu.

Tas nosaka vispārējos nodokļu un nodevu sistēmas piemērošanas principus, kā arī:

1. nodokļu un nodevu veidus;
2. nodokļu un nodevu noteikšanas kārtību;
3. nodokļu un nodevu maksātāju tiesības, pienākumus un atbildību;
4. nodokļu maksātāju reģistrācijas kārtību;
5. nodokļu un nodevas administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību;
6. nodokļu un nodevu iekasēšanu un piedziņu;
7. atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu;
8. nodokļu un nodevu jautājumos pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.

Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu veido:

1. valsts nodokļi, ar kuriem apliekamos objektus un likmi nosaka Saeima;
2. valsts nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām", citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;
3. pašvaldību nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām" un pašvaldības domes (padomes) izdotiem saistošiem noteikumiem.

Latvijā  ir noteikti 11 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu:

1. iedzīvotāju ienākuma nodoklis;
2. uzņēmuma ienākuma nodoklis;
3. nekustamā īpašuma nodoklis;
4. pievienotās vērtības nodoklis;
5. akcīzes nodoklis;
6. muitas nodoklis;
7. dabas resursu nodoklis;
8. izložu un azartspēļu nodoklis;
9. valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas;
10. vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;
11. elektroenerģijas nodoklis.

      Pirmā  un galvenā nodokļu funkcija tomēr ir fiskālā funkcija, kas nodrošina ieņēmumus budžetā, taču nodokļu politika ir tikai daļa no kopējās valsts fiskālās politikas, kas aptver visus valsts ieņēmumu avotus, kā arī regulē ieņēmumu sadalījumu starp valsts un pašvaldību budžetiem, iezīmē nodokļu ieņēmumus īpašiem mērķiem un nosaka valsts ieņēmumu izlietošanas virzienus, lai budžeta resursi atbilstoši prioritātēm tiktu izlietoti pēc iespējas efektīvāk. Minētie kopējās fiskālās politikas aspekti šajā dokumentā netiek tuvāk apskatīti.

      Nodokļu ieņēmumi saskaņā ar Latvijā īstenoto fiskālo politiku tiek sadalīti starp valsts, pašvaldību un speciālajiem budžetiem, lai tiktu nodrošināta gan valsts funkciju izpilde, gan pašvaldībām deleģēto funkciju izpilde, gan arī nodrošināts prognozējams finansējums atsevišķu konkrētu mērķu sasniegšanai vai realizācijai, tiem novirzot līdzekļus speciālajos budžetos.

Nodokļu ieņēmumu sadalījums starp budžetiem atspoguļots 1.1. tabulā.

1.1. tabula

Nodokļu ieņēmumu sadalījums pa budžetiem

procentos no kopējiem ieņēmumiem no 01.01.2007.

 ¹ - Daļa ieņēmumu tiek ieskaitīta fondēto pensiju sistēmā

² - Katru gadu tiek noteikta konkrēta summa, kuru no PVN ieņēmumiem ieskaita ES budžetā

³ - No muitas nodokļa kopējiem ieņēmumiem 75% tiek ieskaitīti Eiropas Savienības budžetā

Avots: http://fm.gov.lv/?lat/valsts_budzets/nodoklu_sadalijums_pa_budzetiem 

      Veidojot un pilnveidojot nodokļu sistēmu, svarīgi ir ievērot vispārējos pamatprincipus un prasības, kādas ekonomikā tiek izvirzītas nodokļiem, tajā skaitā kā galvenie minami:

3. efektivitāte (lietderība) – vai konkrētās nodokli reglamentējošās normas ieviešana dos vislabāko rezultātu, izvērtējot normas ieviešanas izmaksas. Šeit svarīgi izvērtēt nodokļa administrēšanas izdevumus, kas nepieciešami gan nodokļus kontrolējošām institūcijām, gan pašiem nodokļu maksātājiem;
4. vienlīdzība un taisnīgums, ko nodrošina vienāda attieksme pret visiem nodokļu maksātājiem, neatkarīgi no tautsaimniecības sektora, uzņēmējdarbības veida, apjoma, teritorijas u.c. faktoriem;
5. vienkāršība un skaidrība, ko nodrošina nodokļu likumu visaptveramība un izprotamība kā no nodokļu maksātāja, tā administrācijas puses;
6. neitralitāte, kas nodrošina godīgas konkurences apstākļus dažādiem uzņēmējdarbības veicējiem;
7. stabilitāte vai prognozējamība, kas nozīmē, nodokļu likumu ilglaicīgu un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu būtiskos nodokļu jautājumos, kas vēlāk netiek grozīti. Īpaši svarīgs šis nosacījums ir gadījumos, kad tiek mainītas nodokļu likmes, apliekamais objekts vai nodokļa aprēķināšanas bāze.

      Nodokļu sistēmas pamatā ir valsts nodokļu politika. Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku un stimulēt vai bremzēt kādas nozares (tautsaimniecības sektora) attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstības tempus, noteikt īpašus nosacījumus kādai noteiktai nodokļu maksātāju kategorijai. Šādu lēmumu pieņemšana parasti izkropļo konkurences apstākļus valstī un ne vienmēr sasniedz sākotnējo mērķi, ne vienmēr labumus gūst nodokļu maksātājs, uz kuru konkrētais atvieglojums vērsts. Tādēļ ļoti būtiski, ieviešot kādu īpašu režīmu nodokļu piemērošanas jomā kādai konkrētai maksātāju kategorijai, izvērtēt labumu, ko gūst nodokļu maksātājs, valsts budžets un kā tiek ietekmēti citi ekonomiskie rādītāji.

       3. Latvijas nodokļu sistēmas iedalījuma raksturojums.

      Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no ienākuma nodokļa uzlikšanas, pamatojoties uz nodokļa maksātāju maksātspēju. Taisnīguma principa īstenošana izpaužas gan kā vertikālā, gan horizontālā taisnīguma principa ievērošana.

      Īstenojot vertikālo taisnīguma principu, nodokļa maksātājiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, t.i. – tiem, kuru maksātspēja noteiktu apstākļu dēļ ir lielāka, tiek uzlikti proporcionāli lielāki nodokļi. Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs, t.i. - visi indivīdi, kuri nosacīti atrodas līdzīgos apstākļos, ar nodokļiem tiek aplikti vienādā mērā.

  3.1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

     Iedzīvotāju ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir fizisko personu ienākumi, kas gūti uz darba attiecību pamata un no saimnieciskās darbības. No aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek izslēgti tādi fiziskās personas ienākumi, kas tiek izmaksāti sociālās drošības nolūkos valsts un pašvaldību sociālo pabalstu veidā vai darba devēja sniegtās sociālās palīdzības veidā vai arodbiedrību un reliģisko organizāciju sniegtās palīdzības veidā; tādi ienākumi, kuriem ir kompensācijas raksturs; tādi ienākumi, kuriem ir kaitējuma atlīdzības raksturs; pasīvais ienākums no kapitāla (dividendes, procentu ienākums, vērtspapīru pārdošanas ienākums un pie zināmiem nosacījumiem nekustamā īpašuma pārdošanas ienākums); lauksaimnieciskās ražošanas ienākums līdz 2000 latu gadā, u.c.

     Iedzīvotāju ienākuma nodoklis atbilstoši vispārpieņemtajiem ienākuma nodokļu noteikšanas principiem tiek noteikts no kopējā ienākuma apjoma, izslēdzot neapliekamo minimumu un nodokļa atvieglojumus, un ienākuma starpību reizinot ar ienākuma nodokļa likmi.

     Neapliekamais minimums pēc būtības ir ienākumu daļa, kurai minimālā līmenī  ir jānodrošina personas eksistencei nepieciešamie līdzekļi. Tas nozīmē, ka personas eksistenci minimālā līmenī nodrošinošie līdzekļi (nenosakot katrai fiziskajai personai individuāli nepieciešamo līdzekļu daudzumu) ir jāizslēdz no aplikšanas ar ienākuma nodokli. Angļu valodā tas tiek apzīmēts vai nu kā “basic allowance” (varētu tikt tulkots kā pamatpabalsts) vai “non-taxable minimum”. Neapliekamais minimums saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – OECD) apkopoto informāciju pastāv visās OECD valstīs. Kā liecina tabulas dati, nepaliekamais minimums nepastāv tikai atsevišķās OECD valstīs, piemēram, Meksikā. Taču šajā valstī zemākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 3%, turklāt ir atļauts pilnībā atskaitīt no apliekamā ienākuma veselības aprūpes izdevumus. Parasti neliels neapliekamā minimuma apmērs (tas dažādu valstu nodokļu sistēmās var tikt saukts savādāk) kombinējas ar progresīvu nodokļu likmju skalu, kuras zemākā likme ir ļoti zema, tādējādi pasargājot no aplikšanas trūcīgo iedzīvotāju ienākumus. Latvijā noteiktais neapliekamā minimuma  apmērs sastāda 35,- Ls mēnesī. Summa par katru apgādājamo sastāda 36 Ls mēnesī.

     Nodokļa likme

     1) Nodokļa likme, kas jāmaksā no gada apliekamā ienākuma, ir 26 %. Algas nodokļa maksātājam nodokļa likme 26 procentu apmērā  jāmaksā no mēneša apliekamā ienākuma.

     2) Nodokļa likme, ko maksā no saimnieciskās darbības ienākuma, ir 26 %.

     3) Nodokļa likme ienākumam no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, ir 10 %. Nodokļa likme kapitāla pieaugumam ir 15 %. 

     Latvija ir viena no septiņām valstīm (Bulgārija, Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija) ES, kur rezidentiem tiek piemērota t.s. vienotā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme (26%), jo daudzās valstīs ir progresīvs iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tomēr ar 2010.gada 1.janvāri Latvijā paralēli pastāv arī IIN likme 15% apmērā, kura tiek piemērota ienākumam no kapitāla pieauguma, savukārt dividendēm un procentiem likme ir 10%. Neliela iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāte tiek panākta, piemērojot neapliekamo minimumu (neņemot vērā atvieglojumus 180 latu ienākumam efektīvā likme ir 19%, 433 latu ienākumam – 22% un 866 latu ienākuma – 23%).

            Latvijā ir ieviesta virkne IIN atvieglojumu, būtiskākie no kuriem ir neapliekamais minimums un atvieglojums par apgādībā esošām personām.

IIN atvieglojumi un to apmērs:

- 2009.gada 1.pusgadā neapliekamais minimums bija 90 lati mēnesī vai 1080 lati gadā, bet no 2009.gada 1.jūlija - 35 lati mēnesī vai 420 lati gadā;

- atvieglojums par apgādībā esošām personām (piemēram, bērni, nestrādājošs laulātais) 63 lati mēnesī vai 756 lati gadā par katru apgādībā esošu personu;

- papildu atvieglojums personām kurām ir invaliditāte (I un II invaliditātes grupa - 1296 lati gadā; III grupa - 1008 lati gadā un represētajiem – 1296);

- pensionāru neapliekamais minimums 165 lati mēnesī;

- atvieglojums par veiktajiem ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām un budžeta iestādēm;

- attaisnotie izdevumi par ārstniecību un izglītību līdz 150 latiem;

- atvieglojums par veiktajām iemaksām privātajos pensiju fondos;

- atvieglojums par veiktajiem dzīvības un veselības apdrošināšanas maksājumiem;

- atvieglojums par ieguldījumu fondu apliecībās, ja tās tiek turētas noteiktu laiku;

- atvieglojums, lai veicinātu lauksaimniecības un lauku tūrisma attīstību, paredz gada apliekamajā ienākumā neiekļaut ienākumu no lauksaimniecības un lauku tūrisma, kas nepārsniedz 2000 latu gadā.

Latvijā  pastāv arī atsevišķi uzkrājumus veicinoši stimuli.

Nodokļa atvieglojumi (apliekamā ienākuma samazināšana) ir piemērojami šāda veida ieguldījumiem:

- iemaksām privātajos pensiju fondos;

- veiktajiem dzīvības un veselības apdrošināšanas maksājumiem.

Kopš  2005. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa politikas pasākumi tika vērsti uz nodokļa sloga samazināšanu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem – tika palielināts ar nodokli neapliekamais minimums, kā arī atvieglojumi par apgādājamajiem. Tomēr jāatzīmē, ka, neskatoties uz minēto nodokļu politikas pasākumu negatīvo ietekmi uz budžetu, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi iepriekšējos gados pieauga un to pieauguma temps ir bijis augsts. Straujo darba nodokļu ieņēmumu pieaugumu galvenokārt veicināja straujais darba samaksas fonda pieaugums. Darba nodokļu ieņēmumus pozitīvi ir ietekmējusi arī minimālās mēneša darba samaksas paaugstināšana, kas tiek veikta jau kopš 2006. gada. Vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības prognozes šobrīd paredz darba samaksas fonda samazināšanos (nelielas attīstības tendences paredzot tikai ar 2012. gadu),

kas savukārt samazinās darba nodokļu ieņēmumu attīstību turpmāko gadu laikā.

      Savukārt 2009. gadā, lai nodrošinātu stingru fiskālo konsolidāciju, ar 2009. gada 1. jūliju ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums tika samazināts no 90 latiem līdz 35 latiem mēnesī. Būtiska ietekme uz 2010. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem ir veiktajiem konsolidācijas pasākumiem, kas paredz:

• paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no 23% līdz 26 %;
• kapitāla pieaugumu aplikt ar nodokli pēc 15% likmes, dividendes un procentu ienākumu aplikt ar nodokli pēc 10% likmes;
• ar iedzīvotāju ienākuma nodokli aplikt gūto labumu no darba devējam (uzņēmumam) piederoša vieglā pasažieru automobiļa izmantošanas personīgām vajadzībām;
• samazināt darba devēja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo dāvanu apmēru no minimālās mēnešalgas apmēra (180 latu) līdz 0 latu;
• paaugstināt nodokļa likmi pašnodarbinātajiem (saimnieciskās darbības veicējiem), piemērojot vispārējo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, t.i. – 26%;
• aplikt ar nodokli dāvinājumus, kas pārsniedz 1000 latus gadā, ja tie saņemti no personām, ar kurām dāvinājuma saņēmēju nesaista radnieciskas saites. Ja dāvinātāju ar maksātāju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei (Civillikuma izpratnē), tad dāvinājums nav apliekams ar nodokli;
• mainīt nodokļa stimulus uzkrājumiem (privātajos pensiju fondos, apdrošināšanas sabiedrībās un investīciju fondos);
• aplikt ar nodokli ienākumu no augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas, 10% likmi piemērot tikai meža īpašniekiem, bet starpniekiem piemērot saimnieciskās darbības normas;

3.2. Uzņēmumu ienākuma nodoklis

            Uzņēmumu ienākuma nodoklis - ar nodokli apliekamais objekts ir uzņēmumu gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais peļņas vai zaudējumu apjoms, kas ir koriģēts atbilstoši likumam "Par uzņēmumu ienākuma nodokli". Galvenokārt korekcijas veic, lai peļņu palielinātu par izdevumiem, kuri netiek atzīti nodokļu vajadzībām (piemēram, ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi), vai peļņu samazinātu par noteiktām summām, ja likums paredz nodokļa atvieglojumus. Kā nozīmīgs uzņēmumu ienākuma nodoklī ietverts stimuls jāmin pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība nodokļa aprēķināšanas vajadzībām.

      Nodokļa likme, kas kopš likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”  spēkā stāšanās 1995.gada 1.aprīlī bija 25%, kopš 2002.gada tiek pakāpeniski samazināta. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa likme 2002.gadā bija 22%, 2003.gadā bija 19%, bet no 2004.gada 15%.

      Kuģošanas uzņēmumi, ja tie atbilst likumā „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” noteiktiem kritērijiem, var izvēlēties kārtību, atbilstoši kurai tiek maksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis. Tādējādi nodokļa maksātājs var maksāt nodokli likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” noteiktajā vispārējā kārtībā vai arī iegūt tonnāžas nodokļa maksātāja statusu un maksāt tonnāžas nodokli par uzņēmuma peļņas daļu, kas tieši attiecināma uz starptautiskajos pārvadājumos izmantotajiem kuģiem.

      Tonnāžas nodokļa objekts tiek noteikta pēc īpašas formulas par katru starptautiskajos pārvadājumos izmantoto kuģi. Atbilstoši formulai kuģa neto tonnāža tiek reizināta ar dienu skaitu kalendāra gada laikā, kurā kuģis tiek izmantots, un īpašu koeficientu, kas atkarīgs no kuģa neto tonnāžas.

           Likums paredz arī atvieglojumus dažādu nodokļa atlaižu veidā – piemēram, atlaide uzņēmumiem, kas veikuši ieguldījumus atbalstāmo investīciju projektu ietvaros, atlaide uzņēmumiem, kas samaksāja nodokli ārvalstīs, uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, atlaide ziedotājiem un invalīdu, medicīniska rakstura un labdarības fondu uzņēmumiem. Būtiskas uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides paredzētas arī uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās (likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās).

Latvijā  noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, kā to liecina dati, ir viena no zemākajām pasaulē. 

2009.gadā  spēkā stājās vairāki jauni pasākumi uzņēmējdarbības atbalstam:

      1) lai veicinātu starptautisko gaisa satiksmi Latvijā, tiek paredzēts, ka ar 2009.gadu maksājumiem nerezidentiem par starptautiskā gaisa satiksmē izmantotu gaisa kuģu izmantošanu uzņēmumu ienākuma nodoklis (5% ) apmērā nav jāietur;

      2) lai veicinātu sociālās problēmas un integrētu invalīdus sabiedrībā  un darba tirgū, uzņēmumi varēs atzīt saimnieciskās darbības izdevumos dubultā apmērā izdevumus, kas darba devējiem rodas izveidojot jaunas darba vietas invalīdiem, ja šo darba vietu saglabā vismaz uz 2 gadiem;

      3) pakāpeniski pagarināts zaudējumu pārnešanas laiks no 5 uz 8 gadiem. 

3.3. Nekustamā īpašuma nodoklis

      Nodokļa objekts no 2010.gada 1.janvāra ir ķermeniskas lietas, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz 
otru, tās ārēji nebojājot – zemi, ēkas, tai skaitā kadastra reģistrā reģistrētas, bet ekspluatācijā nenodotas ēkas, un inženierbūves.

      Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas, kuru īpašumā  vai tiesiskā valdījumā ir nekustamais īpašums Latvijā. Uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir nekustamais īpašums Latvijā. Nodokļa likme ir 1,5% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības.

      Atbrīvojumi:

• pašvaldības nekustamo īpašumu, kuru lieto pašvaldības dome, kā arī tās izveidotās iestādes, kuras tiek finansētas no pašvaldības budžeta līdzekļiem un atrodas šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā, kā arī citām personām iznomāto vai valdījumā nodoto pašvaldības nekustamo īpašumu, kurš tiek izmantots medicīnas vai sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanai un nekustamo īpašumu, kas radīts, īstenojot privātās un publiskās partnerības projektu, un tiek lietots pašvaldības funkciju izpildes nodrošināšanai;
• ārvalstij piederošo nekustamo īpašumu, kurš tiek izmantots tās diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību vajadzībām, ja Latvijas Republika saskaņā ar attiecīgās ārvalsts likumiem bauda tādas pašas tiesības attiecībā uz Latvijai piederošo nekustamo īpašumu šajā ārvalstī;
• līdz 2006.gada 31.decembrim — koplietošanas satiksmes ceļus, ielas, gaisa un ūdens navigācijas būves un publiskos ūdeņus;
• no 2007.gada 1.janvāra — publiskos ūdeņus un zemi zem koplietošanas šosejām, ceļiem, pazemes ceļiem, tuneļiem, ielām, dzelzceļa sliežu ceļiem, pilsētas sliežu ceļiem, tiltiem, estakādēm;
• šādas valsts, pašvaldību, valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību un kapitālsabiedrību, kuras sniedz regulējamos sabiedriskos pakalpojumus, īpašumā vai tiesiskajā valdījumā esošas inženierbūves:

a) dzelzceļus, pilsētas sliežu ceļus, lidlauku skrejceļus,

b) tiltus, estakādes, tuneļus un pazemes ceļus,

c) ostas un kuģojamos kanālus, piestātnes un piestātnes krastmalas, ostu akvatoriju būves,

d) dambjus, akveduktus, apūdeņošanas un kultivācijas hidrobūves,

e) maģistrālos ūdensapgādes cauruļvadus,

f) maģistrālās sakaru līnijas,

g) maģistrālās elektropārvades līnijas,

h) gāzes sadales sistēmas,

i) spēkstaciju būves,

j) sporta būves,

k) dūmeņus,

l) apgaismes būves un žogus;

• fiziskajām personām piederošas inženierbūves, kuras netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai;
• autoceļus, ielas un ceļus, vietējas nozīmes ūdenspiegādes cauruļvadus, vietējas nozīmes notekūdeņu cauruļvadus, vietējas nozīmes elektropārvades un sakaru kabeļus;
• reliģisko organizāciju nekustamo īpašumu, kuru neizmanto saimnieciskajā darbībā. Attiecībā uz reliģisko organizāciju nekustamo īpašumu par saimniecisku darbību nav uzskatāma arī tā izmantošana labdarībai un sociālajai aprūpei, kā arī reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā reģistrēto garīgā personāla mācību iestāžu darbība;
• zemi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kurās ar likumu aizliegta saimnieciskā darbība, un šajās teritorijās esošās dabas aizsardzībai izmantojamās ēkas un inženierbūves;
• nekustamo īpašumu, kas atzīts par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli, un zemi tā uzturēšanai, izņemot dzīvojamās mājas un zemi to uzturēšanai, kā arī saimnieciskajā darbībā izmantotu nekustamo īpašumu. Attiecībā uz nekustamo īpašumu — valsts aizsargājamo kultūras pieminekli — par saimniecisku darbību nav uzskatāma tā izmantošana kultūras vajadzībām, izņemot kinoteātrus un videotēkas;
• Ministru kabineta noteiktajā kārtībā zemi, kuru aizņem atjaunotās vai ieaudzētās mežaudzes (jaunaudzes);
• nacionālās sporta bāzes un zemi to uzturēšanai;
• vienģimenes un divģimeņu dzīvojamo māju un daudzdzīvokļu māju palīgēkas un garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību garāžas, ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai;
• kapsētu teritoriju zemi, sēru ceremoniju ēkas, krematorijas un zemi to uzturēšanai;
• valstij un pašvaldībām piekritīgo nekustamo īpašumu, kas nav nodots lietošanā vai iznomāts;
• ēkas un inženierbūves, kuras izmanto tikai lauksaimnieciskajai ražošanai;
• saimnieciskās darbības veikšanai paredzētās uzceltās vai rekonstruētās ēkas — vienu gadu, skaitot no nākamā mēneša kopš to nodošanas ekspluatācijā. Ja saimnieciskā darbība uzsākta ēkas daļā (telpu grupā) pirms visas ēkas nodošanas ekspluatācijā, tad vienu gadu, skaitot no nākamā mēneša kopš ēkas daļas (telpu grupas) nodošanas ekspluatācijā;
• valsts īpašumā esošās ēkas vai to daļas (telpu grupas) un inženierbūves, kuras izmanto Nacionālo bruņoto spēku, soda izciešanas iestāžu, policijas, robežsardzes, ugunsdrošības un glābšanas dienestu, kā arī valsts drošības iestāžu funkciju izpildes nodrošināšanai;
• ēkas vai to daļas (telpu grupas), kuras izmanto no valsts budžeta finansētās iestādes;
• ēkas vai to daļas (telpu grupas), kuras izmanto izglītības, veselības, sociālās aprūpes vajadzībām;
• ēkas vai to daļas (telpu grupas) un inženierbūves, kuras izmanto vides aizsardzības vajadzībām;
• biedrībām un nodibinājumiem piederošas ēkas un inženierbūves saskaņā ar Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem un apstiprināto sarakstu;
• Eiropas Savienības militāru vai aizsardzības operāciju kopējo izmaksu finansēšanas pārvaldīšanai izveidotā mehānisma ATHENA nekustamo īpašumu Latvijas Republikā;
• ēkas (telpu grupas), kuras pastāvīgi izmanto akreditēti muzeji, akreditētas bibliotēkas, Latvijas Nacionālā opera, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Rīgas cirks” un teātri, kā arī ēkas, kuras pastāvīgi izmanto koncertorganizācijas, kas veic valsts deleģētas funkcijas kultūras jomā, vai Kultūras ministrijā reģistrētas profesionālas radošās organizācijas mākslas galeriju vajadzībām.

Atvieglojumi

• Pašvaldība piešķir nodokļa atvieglojumu nodokļa maksātājiem, kuriem tā ir piešķīrusi trūcīgas vai maznodrošinātas personas vai ģimenes statusu, — trūcīgām personām 90 procentu apmērā no aprēķinātās nodokļa summas un maznodrošinātām personām — līdz 90 procentiem no aprēķinātās nodokļa summas par to periodu, kurā nodokļa maksātājs atbilst trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam, attiecībā uz likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punktā minētajiem objektiem
• Politiski represētajām personām par zemi un individuālo dzīvojamo māju apbūvē ietilpstošajām ēkām vai dzīvokļa īpašumu bez zemes domājamās daļas, kas ir šo personu īpašumā vai valdījumā vismaz piecus gadus, nekustamā īpašuma nodokļa summa ir samazināma par 50 procentiem, ja nekustamais īpašums netiek izmantots saimnieciskajā darbībā. Ja nekustamais īpašums daļēji tiek izmantots saimnieciskajā darbībā, šai daļai nodokļa samazinājums netiek piemērots;
• Pašvaldības var izdot saistošus noteikumus, kuros paredzēti atvieglojumi atsevišķām nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijām. Šādi saistoši noteikumi stājas spēkā likumā "Par pašvaldībām" noteiktajā kārtībā.

Par nekustamā  īpašuma nodokļa reformas sākumu var uzskatīt 1998.gada 1.janvāri, kad stājās spēkā likums “Par nekustamā īpašuma nodokli”, paredzot pārejas noteikumus likuma pakāpeniskai ieviešanai līdz 2000.gadam Ar šo gadu bija paredzēts ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt zemi un ēkas pēc to kadastrālās vērtības, piemērojot nodokļa 1% likmi. Taču turpmāk nodokļa reformas beigu termiņš pastāvīgi tika atlikts uz vēlāku laiku, pamatojoties gan uz Valsts zemes dienesta nepietiekamo kapacitāti un finansējumu nekustamā īpašuma kadastrālās vērtēšanas procesā, gan arī uz paredzamo nodokļa ieņēmumu samazināšanos pašvaldību budžetos.

      2009. gadā tika izstrādāti un apstiprināti grozījumi likumā  „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kas ar 2010. gadu paredz būtiskas izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa jomā.

      Ar 2010. gada 1. janvāri tiek palielināta nekustamā īpašuma nodokļa likme zemei un saimnieciskajā darbībā izmantojamām  ēkām no 1% līdz 1,5% no kadastrālās vērtības, 2010.gadā  saglabājot nodokļa pieauguma ierobežojumu 25% apmērā, salīdzinājumā ar iepriekšējo taksācijas gadu.

      Nodokļa bāze tiek paplašināta ar dzīvojamām mājām, paredzot nekustamā  īpašuma objektiem ar kadastrālo vērtību līdz 40 000 latu piemērot nodokļa likmi 0,1%, objektiem ar kadastrālo vērtību no 40 001 līdz 75 000 latu – 0,2% un objektiem ar kadastrālo vērtību virs 75 000 latu – 0,3 procentus.

      Tāpat nodokļa bāze tiek paplašināta ar inženierbūvēm, piemērojot nodokļa likmi 1,5%.

      Tiek noteikts minimālais nodokļa maksājums 5 lati katram nodokļa maksātājam katrā pašvaldībā, ja par taksācijas gadu aprēķinātais kopējais nodoklis pēc atvieglojumu piemērošanas ir mazāks par 5 latiem.

      Tiek noteikta papildlikme 1,5% apmērā neapstrādātai lauksaimniecībā  izmantojamai zemei.

3.4. Pievienotās vērtības nodoklis

      Likums "Par pievienotās vērtības nodokli" ir izstrādāts, ievērojot 1977.gada 17.maija Eiropas Padomes Sestās Direktīvas (77/388/EK) prasības.  Pievienotās vērtības nodokli ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un reāli to samaksā preces vai pakalpojuma galīgais patērētājs.

Saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veiktie ar pievienotās vērtības nodokli apliekamie darījumi ir:

1. preču piegāde par atlīdzību, arī pašpatēriņš;
2. pakalpojumu sniegšana par atlīdzību, arī pašpatēriņš.