Personalvadiba valsts iestade

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

Ā 

Ekonomikas un vadības fakultāte

Ā 

Vadībzinību katedra

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

BAKALAURA DARBS

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Personāla vadīŔana

Latvijas valsts pārvaldē

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā  Ā 

lpp.

Ā  Ā  Ā 
Ā  Ā  Ā 

Anotācija …………………………………………………………………………

3.

Ā  Ā  Ā 

Ievads ……………………………………………………………………………

4.

Ā  Ā  Ā 

1.

Menedžments organizācijā ……………………………………………….

7.

Ā 

1.1. Organizācijas vadīŔana ………………………………………………

7.

Ā 

1.2. Personāla pārvalde ……………………………………………………

9.

2.

Valsts pārvalde …………………………………………………………….

18.

Ā 

2.1. Valsts jēdziens.Ā Ā Ā Ā Ā  Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā 

18.

Ā 

2.2. ValdÄ«ba un valsts pārvalde ……………………………………………

25.

Ā 

2.3. Valsts pārvaldes loma un misija ………………………………………

31.

Ā 

2.4. EsoŔās valsts pārvaldes sistēmas raksturojums un attÄ«stÄ«bas iespējas …

31.

3.

Personāla vadīŔana valsts pārvaldē  un tās attÄ«stÄ«ba ………………………...

34.

Ā 

3.1. Valsts civildienesta pārvalde ………………………………………….

34.

Ā 

3.2. Problēmas un risinājumi personāla vadīŔanā  …………………………

35.

Ā 

3.3. Ierēdņu skaits Latvijā un citās Eiropas valstÄ«s ………………………..

44.

4.

Valsts pārvaldes reforma

46.

Ā  Ā  Ā 
Ā  Ā  Ā 

Secinājumi un priekÅ”likumi ………………………………………………………..

56.

Ā  Ā  Ā 

Izmantotās literatÅ«ras un avotu saraksts …………………………………………...

59

Ā  Ā  Ā 

Ā 

Ā 

Annotation

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Presented diploma paper is titled ā€œPersonnel Management in State Administration of Latviaā€. Author is certain that chosen theme has very big importance if talking about development of Latvia. Personnel as a main element of organisation has long ago caused different questions to managers whose task has always been to achieve goals for growth and prosperity of organisation. Each country has its own problems dealing with personnel management and so has Latvian state administration. Author has put task to get acquainted with theoretical information of personnel management and compare it with local Latvian situation.

Author has divided main body of the diploma paper in four chapters in which attention has been paid to main issues concerning personnel management (especially in state administration). In the first chapter author has reviewed theoretical basis of personnel management covering models of personnel behaviour and relations between personnel and managers of organisation. In the second chapter author gives explanatory information concerning concept of state structure as well as describes system of state administration of Latvia. In the third chapter author turns directly to personnel management in state administration of Latvia. Authorities which are responsible for personnel management in state administration has taken some experience from other European countries but there still are many difficulties to adapt this experience to Latvian conditions and implement into real life. The last chapter is devoted to reform of state administration, which is also important for personnel management.

After finishing his research, author has come to different conclusions explaining causes of problems in personnel management in Latvian state administration and worked out proposals to advance personnel management.

Taking in account that chosen theme is too wide to be covered by single diploma paper author has decided to continue research and return to the topic of personnel management in state administration in other issues.

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ievads

Ā 

Ā 

Ā 

Autora izvēlētā bakalaura darba tēma ir ā€œPersonāla vadīŔana Latvijas valsts pārvaldÄ“ā€. IepazÄ«stoties ar pieejamajiem informācijas avotiem, autors ir guvis apstiprinājumu tam, ka apskatÄ«tā tēma ir ne tikai aktuāla Å”obrÄ«d Latvijā, bet nav zaudējusi savu aktualitāti visā mÅ«sdienÄ«gas sabiedrÄ«bas veidoÅ”anās un pastāvēŔanas gaitā. Cilvēks (indivÄ«ds), kā personāla elements, joprojām rada neatbildētus jautājumus un plaÅ”u izpētes lauku zinātniekiem, kuru kolēģi priekÅ”gājēji radÄ«juÅ”i teorijas par cilvēka uzvedÄ«bu (noteiktu rÄ«cÄ«bas stilu) konkrētos apstākļos.

Tēmas aktualitāti pamato Latvijas vēsturiski politiskie apstākļi laikā, kad pēc ilgstoÅ”as atraÅ”anās konkrētā sabiedrÄ«bas modelÄ«, jāveic pasākumi, lai Ä«sā laika posmā pielāgotos normām un prasÄ«bām, kādas valda Eiropas SavienÄ«bā. Kā jau jebkuras izmaiņas, arÄ« personāla vadīŔanas aspekti rada daudzus neatbildētus jautājumus un problēmas, ar kādām varbÅ«t nav saskāruŔās pat vairāk pieredzējuŔās Rietumeiropas valstis.

Viens no galvenajiem uzdevumiem valsts pārvaldē ir uzticama, profesionāla un stabila civildienesta veidoÅ”ana. EfektÄ«va valsts pārvalde ir arÄ« svarÄ«gs priekÅ”noteikums Latvijas valsts stabilai un lÄ«dzsvarotai attÄ«stÄ«bai, starptautiskās konkurētspējas palielināŔanai, sabiedrÄ«bas labklājÄ«bas paaugstināŔanai un integrācijai Eiropas SavienÄ«bā. Lai Å”is mērÄ·is tiktu veiksmÄ«gi sasniegts, ir jārealizē mÅ«sdienÄ«gas personālvadÄ«bas sistēmas attÄ«stÄ«ba valsts civiliestādēs. BÅ«tÄ«bā jebkurÅ” pilsonis, kā valsti veidojoŔā pilsoņu kopuma sastāvdaļa ir ieinteresēts valsts pārvaldes stiprināŔanā un mÅ«sdienÄ«gā veidoÅ”anā.

Civildienesta attÄ«stÄ«bas nepiecieÅ”amÄ«bu nosaka vairāki faktori: iedzÄ«votāju prasÄ«bas uzlabot sabiedrÄ«bas problēmu risināŔanu, privātā sektora pieaugoŔā loma valsts ekonomiskajā attÄ«stÄ«bā, pieaugoÅ”s spiediens uz valsts budžetu, gatavoÅ”anās pievienoties Eiropas SavienÄ«bai, informācijas tehnoloÄ£iju attÄ«stÄ«ba, valstu savstarpēja konkurence par investÄ«cijām, tirgiem un intelektuālo kapitālu. Latvijas valsts pārvaldes sistēmas analÄ«ze un tās salÄ«dzinājums ar Eiropas SavienÄ«bas valstÄ«m rāda, ka neraugoties uz bÅ«tiskiem sasniegumiem kopÅ” Latvijas valsts neatkarÄ«bas atjaunoÅ”anas, pastāv reālas iespējas un nepiecieÅ”amÄ«ba panākt publisko resursu efektÄ«vāku izlietoÅ”anu, ievērojami uzlabot sniegto publisko pakalpojumu kvalitāti, nodroÅ”ināt iedzÄ«votājiem iespējas efektÄ«vāk risināt problēmas saskarsmē ar valsts pārvaldes iestādēm. Informācijas sabiedrÄ«bas strauja attÄ«stÄ«ba sniedz iespējas modernizēt valdÄ«bas un valsts pārvaldes darbu un nodroÅ”ināt tās efektivitāti, darba izmaksu samazināŔanu, valsts pārvaldes atklātÄ«bu, pieejamÄ«bu iedzÄ«votajiem un tās spēju ātri un efektÄ«vi reaģēt uz mainÄ«gajiem apstākļiem.

Ä»oti mÅ«sdienÄ«gs ir pieņēmums, ka, lai panāktu valsts pārvaldes sistēmas pilnveidoÅ”anos, nepiecieÅ”ams nostiprināt valdÄ«bas spēju veidot uz nākotni vērstu valsts attÄ«stÄ«bas politiku, nodroÅ”ināt darbÄ«bas un resursu plānoÅ”anu atbilstoÅ”i valsts politikas prioritātēm, veicināt darbÄ«bas novērtēŔanu pēc valdÄ«bas plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem, attÄ«stÄ«t valsts pārvaldes iestāžu vadÄ«tāju patstāvÄ«bu un atbildÄ«bu par iestāžu darbu, paaugstināt valsts pārvaldē strādājoÅ”o profesionalitāti, motivāciju un veicināt viņu ētisku darbÄ«bu. Valsts pārvaldes attÄ«stÄ«bai noteikti jābalstās uz labākās pieredzes izmantoÅ”anu, personāla attÄ«stÄ«bu un tehnoloÄ£iju attÄ«stÄ«bu. AtbildÄ«gajām institÅ«cijām un amatpersonām jāņem vērā, ka valsts pārvaldes darbÄ«ba nav paÅ”mērÄ·is, bet valsts lÄ«dzeklis, lai nodroÅ”inātu sabiedrÄ«bas ilgtspējÄ«gu attÄ«stÄ«bu un iedzÄ«votāju vajadzÄ«bu apmierināŔanu atbilstoÅ”i mÅ«sdienu dzÄ«ves standartiem.

Ā 

Lai uzskatāmāk parādÄ«tu valsts pārvaldes darbinieku kā  specifiska personāla darbÄ«bu bakalaura darbā autors apskatÄ«ja arī valsts kā noteikta veidojuma aspektus. Starptautiskajās tiesÄ«bās ar ā€œvalstiā€ apzÄ«mē sabiedrÄ«bas veidojumu, kurÅ” sastāv no trim elementiem – teritorijas, iedzÄ«votājiem un valsts varas. Valsts vara tai skaitā tiek realizēta ar ierēdņu starpniecÄ«bu, tāpēc Ä«paÅ”a nozÄ«me jāpievērÅ” Å”o ierēdņu sagatavotÄ«bai un motivācijai.

Ā 

Izstrādājot darbu, autora mērķi bija:

Ā 

  1. Izanalizēt uz apkopot dažādu autoru sniegtos skaidrojumus par personāla vadību un tās nozīmi, lai, balstoties uz savākto informāciju, izdarītu secinājumus par kvalitatīvu personāla vadību vietējos apstākļos (Latvijā).
  2. PētÄ«t mehānismus, kuri nosaka cilvēku rÄ«cÄ«bu valsts pārvaldes ietvaros; izzināt, kas tieÅ”i mudina cilvēku uz noteiktu rÄ«cÄ«bas stilu, uzvedÄ«bu noteiktos apstākļos un parādÄ«t cik maldÄ«gs var bÅ«t priekÅ”stats, ka cilvēciskais faktors gan uzņēmējdarbÄ«bā, gan valsts pārvaldē nespēlē galveno lomu.
  3. Salīdzināt teorētiskās informācijas bāzi ar datiem par reālo situāciju valsts pārvaldē, mēģinot noteikt, cik daudz un kā Latvijā tiek ņemtas vērā un pielietotas teorētiskās atziņas.

Ā 

Lai sasniegtu Å”im darbam noteiktos mērÄ·us, autors noteica sekojoÅ”us uzdevumus:

Ā 

  1. Iepazīties ar esoŔo situāciju valsts pārvaldes jomā.
  2. apkopot zinātnisko informāciju, ko dažādi autori sniedz par personāla vadīŔanas aspektiem, varas izmantoŔanas veidiem, kā arī darbinieku uzvedības modeļiem;
  3. SalÄ«dzināt dažādu valstu (Ä«paÅ”i Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstu) problēmas un risinājumus saistÄ«bā ar valsts pārvaldi un personāla vadīŔanu valsts pārvaldē;
  4. Analizēt izmaiņas personāla vadīŔanā valsts pārvaldē, tai skaitā normatÄ«vos aktus, kuros tiek regulētas valsts un darbinieka attiecÄ«bas, tiesÄ«bas, pienākumi, atbildÄ«ba.

Ā 

Darba mērÄ·u un uzdevumu sasniegÅ”anai autors analizēja pieejamo informāciju par valsts pārvaldes modeļiem, personāla vadīŔanas problēmām un pieredzi problēmjautājumu risināŔanā, izmantojot ne tikai drukātos izdevumus, bet arī ļoti plaÅ”o starptautiskajā informācijas tÄ«klā – internetā - pieejamo informāciju, it Ä«paÅ”i iepazÄ«stoties ar ārvalstu speciālistu sniegtajiem analÄ«tiskajiem rakstiem un to iestāžu, kas saistÄ«tas ar personāla vadīŔanu valsts pārvaldē, mājas lapām.

Sakarā ar to, ka personāla vadīŔanā valsts pārvaldē kopÅ” Latvijas neatkarÄ«bas atgūŔanas ir notikuÅ”as daudzas nozÄ«mÄ«gas pārmaiņas, viena no galvenajām autora izmantotajām pētīŔanas metodēm bija dažādu periodu analÄ«tisko datu salÄ«dzināŔana, iegÅ«stot personāla vadīŔanas modeļa attÄ«stÄ«bas kopējo ainu. Rezultātā autoram bija iespējams konstatēt gan pozitÄ«vās izmaiņas personāla vadīŔanā valsts pārvaldē, gan arÄ« trÅ«kumus, problēmas. Izmantojot citu Eiropas valstu apkopoto pieredzi personāla vadīŔanā, autors centās izprast Å”o trÅ«kumu cēloņus un izstrādāt priekÅ”likumus iespējamiem problēmu risinājumiem.

Bakalaura darbu autors sadalÄ«jis četrās nodaļās, tēmas apskatu sākot ar personāla vadīŔanas teorētiskajiem aspektiem. Lai gÅ«tu pilnÄ«gāku izpratni par personāla vadīŔanas Ä«patnÄ«bām valsts kā īpaÅ”a veidojuma pārvaldē, otrajā nodaļā autors iztirzājis valsts jēdzienu un esoÅ”o valsts pārvaldes sistēmu. TreÅ”ajā nodaļā autors pievērsies personāla vadīŔanai Latvijas valsts pārvaldē un tās attÄ«stÄ«bas iespējām nākotnē. Darba nobeigumā, turpinot treÅ”ajā nodaļā iesākto tēmu, autors aprakstÄ«jis Latvijas valsts pārvaldē uzsākto reformu un tās nozÄ«mi valsts pārvaldes personāla vadīŔanas attÄ«stÄ«bā.

Izstrādājot bakalaura darbu, autors konstatēja, ka izvēlētais temats aptver ļoti plaÅ”u informācijas lauku, ko nav iespējams ietvert vienā darbā. Sakarā ar to, ka personāla vadīŔanai valsts pārvaldē Rietumeiropas valstÄ«s tiek pievērsta lielāka uzmanÄ«bas, nekā Latvijā, pieejamais informācijas avotu klāsts piedāvā lielu daudzumu statistisku un analÄ«tisku materiālu, kas tikuÅ”i izstrādāti ilgstoŔākā laika periodā un tādēļ jāapskata kompleksi nevis atseviŔķi. Tā kā autoram izvēlētais temats liekas saistoÅ”s, aktuāls un interesants, autors pieļauj iespēju pie Ŕī temata atgriezties un personāla vadīŔanas tēmu izmantot par pamatu citu akadēmisko darbu izstrādei.

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

1. Menedžments organizācijā

Ā 

 1.1. Organizācijas vadīŔana

Ā 

ā€œOrganizācija ir cilvēku grupa, kas apzinÄ«gi sadarbojas kopēja mērÄ·a (mērÄ·u) sasniegÅ”anai.ā€[2,11]

Organizācijas darbību nodroŔina noteikti resursi:

Cilvēku resursi (menedžeri, strādnieki);

Finansu resursi (īstermiņa un ilgtermiņa kapitāls);

Materiālu resursi (pamatlīdzekļi, izejvielas, gatavā produkcija);

Informācijas resursi (lēmuma pieņemÅ”anai nepiecieÅ”amie dati).[2,12-13]

Savukārt resursu efektÄ«vai izmantoÅ”anai un uzņēmumu mērÄ·u sasniegÅ”anai ir jānodroÅ”ina menedžmenta procesa norise uzņēmumā.

Menedžmenta process ietver sekojoŔas sastāvdaļas:

PlānoÅ”ana ir organizācijas mērÄ·u noteikÅ”ana un stratēģisku, taktisku un operatÄ«vu lēmumu pieņemÅ”ana, lai Å”o mērÄ·i sasniegtu.[2,16]

OrganizēŔana ir organizācijas resursu koncentrēŔana, sadale un koordinēŔana, lai labāk izpildÄ«tu noteikto plānu.

MotivēŔana ir ietekme uz organizācijas darbiniekiem ar Ä«paÅ”iem paņēmieniem un metodēm, lai viņi efektÄ«vāk strādātu organizācijas labā.

Kontrole ir uzraudzÄ«ba pār plānu izpildi un nepiecieÅ”amā plānu koriģēŔana atbilstoÅ”i iekŔējās un ārējās vides izmaiņām.

Menedžeris ir organizācijas darbinieks, kurÅ” ir galvenais atbildÄ«gais par menedžmenta procesa nodroÅ”ināŔanu. Tā ir persona, kas plāno, organizē, motivē un kontrolē visu resursu izmantoÅ”anu un lÄ«dz ar to pieņem lēmumu, lai sasniegtu organizācijas mērÄ·us.[2,19]

Sākot ar 1970-tajiem gadiem zinātnieks H.Mincbergs pētÄ«dams uzņēmuma vadÄ«tājus un menedžerus, konstatēja tiem kopÄ«gu iezÄ«mi - menedžera lomu organizācijā. Tiek izŔķirtas desmit menedžeru lomas, kuras iedalās trijās grupās, atbilstoÅ”i tam uz ko vadÄ«tājs koncentrējas. Darbā ar cilvēkiem, darbā ar informāciju un darbā ar lēmumiem.

ā€œVadÄ«tājs nedrÄ«kst iedalÄ«t cilvēkus pārākajos un padotajos. PadotÄ«ba ir juridiski fiksētas attiecÄ«bas, bet ne ētiski izteikts pārpratums pār padotajiem visās jomās. Ja gribam personāla politiku veidot tādu, kurā pastāvētu viens otru papildinoÅ”s personāls un vadÄ«ba, tad jāatmet pārākuma uzskats. VadÄ«tājs ir labs, ja viņŔ tiek papildināts ar labiem cilvēkiemā€.[4,4]

ā€œOrganizācijas vadīŔana tai kalpojot, nevis norādot vai kontrolējotā€ [8,B], tas ir dinamisks, aktÄ«vs organizācijas un personāla augÅ”anas un pārveidoÅ”anās process, lai nevis vienkārÅ”i atrastos pozÄ«cijā, bet patieŔām darbotos. VadÄ«tājs tic saviem darbiniekiem un rada uzticÄ«bu pret sevi.

UzticÄ«bas veidoÅ”ana ir ilgtermiņa process, un lai to panāktu, vadÄ«tājam ir jāpiekopj zināmas vadīŔanas metode. Šādā  veidā vadÄ«tājs izvēlas un veido savu, sev raksturÄ«gu vadīŔanas stilu.

Lai panāktu efektÄ«vu vadīŔanu, vadÄ«tājam sava vadīŔanas tipa ietvaros jālieto vara, kas ir potenciāla iedarbÄ«ba uz darbinieku rÄ«cÄ«bu, lai sasniegtu organizācijas mērÄ·us.

Vadot cilvēkus vadītājam jāapzinās sevi un jāprot pieņemt citus tādus kādi tie ir, lai varētu veidot kopīgu izpratni un sadarbību. Savukārt sadarbība var veidoties tad, ja

cilvēki ir pietiekami atvērti, lai uzklausÄ«tu un pieņemtu to, ko saka citi, pat tad, ja teiktais nav saskaņā ar paÅ”u uzskatiem un vērtējumu.[4,4]

VadÄ«tājam ir jānovērtē pietiekamā varas ā€œbilanceā€, kas varētu kalpot organizācijas mērÄ·u sasniegÅ”anai.

Vadītāju pielietotie varas veidi.

Pēc zinātnieku J.Frenča un B.Ravensa izstrādātās varas veidu klasifikācijas[2,339]:

Formālā vara (tradicionālā vara) – to nosaka ieņemamais amats, un vadÄ«tāja autoritāte Å”ajā gadÄ«jumā ir pati par sevi saprotama.

Atalgojuma vara – tās pamatā ir vadÄ«tāja solÄ«tie apbalvojumi darbiniekiem par labi paveiktu darbu.

Piespiedu vara – tās pamatā ir vadÄ«tāja iespēja sodÄ«t savus padotos.

Eksperta vara – Ŕo varu vadÄ«tājs iegÅ«st pateicoties savām zināŔanām un prasmēm.

PersonÄ«bas vara – Ŕīs varas pamatā ir vadÄ«tāja raksturs, spēja pierādÄ«t pārējiem savu ideju nozÄ«mÄ«gumu, prasme vadÄ«t padotos un apvienot tos vienota mērÄ·a sasniegÅ”anai.

Varu var pielietot jebkurŔ vadÄ«tājs, bet Ŕīs varas izpausme dažāda lÄ«meņa vadÄ«tājiem bÅ«s savādāka.

Tiek izdalīti trīs vadītāju līmeņi (menedžeru līmeņi):

Augstākā lÄ«meņa menedžeris – salÄ«dzinoÅ”i neliela administrācijas grupa, kas kontrolē organizācijas darbÄ«bu. Augstākā lÄ«meņa menedžerim ir liels darbÄ«bas vēriens un atbildÄ«ba.

VadÄ«bas menedžmentā – vidējā lÄ«meņa menedžeri – salÄ«dzinoÅ”i liela menedžeru grupa, kas galvenokārt darbojas starp menedžeru zemāko un augstāko lÄ«meni. No vienas puses, viņi kontrolē un koordinē zemākā lÄ«meņa menedžeru darbu. Å ajā sakarÄ«bā viņu darbÄ«ba vairāk saistÄ«ta ar konkrētas nodaļas darbÄ«bu, nekā ar visas organizācijas problēmām.

No otras puses vidējā lÄ«meņa menedžeriem jāsagatavo informācija augstākā lÄ«meņa menedžeriem, t.i., saņēmuÅ”i datus no zemākā lÄ«meņa darbiniekiem, viņi apstrādā tos un informē augstākā lÄ«meņa menedžerus, lai tie varētu pieņemt lēmumus.

Tehniskais jeb uzraudzÄ«bas menedžments – zemākā lÄ«meņa menedžeri – kontrolē un koordinē darbiniekus, kuri nav menedžeri, kontrolē ražoÅ”anas uzdevumu izpildi, atbild par iedalÄ«to resursu racionālu izmantoÅ”anu.[2,23]

Tātad menedžments nosaka, kas, kā un kad jādara organizācijā, tad vadīŔana ir spēja ietekmēt darbiniekus un virzÄ«t viņu darbÄ«bu noteiktos virzienos.

PlaŔā nozÄ«mē tā ir ietekme uz viena darbinieka rÄ«cÄ«bu, kas maina cita darbinieka uzvedÄ«bu, attiecÄ«bas, uztveri utt.

Menedžments nekomerciālās organizācijās.

Valsts pārvaldes organizācijas – specifiskas organizācijas, kas nodarbojas ar valsts ekonomiskās darbÄ«bas problēmām. Daļa Å”o organizāciju pēc likuma vada valsts saimniecisko darbÄ«bu. Par valdÄ«bas organizāciju efektivitāti liecina visas valsts tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«ba.

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Organizācijām tiek izdalÄ«ta iekŔējā un ārējā vide, bet Å”inī gadÄ«jumā tiks apskatÄ«ta tikai iekŔējā vide, ko veido sekojoÅ”i elementi .


Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

1.1 zÄ«mējums. Organizācijas iekŔējā  vide

Ā 

MērÄ·i ir cilvēku darbÄ«bas rezultāta priekÅ”statīŔana, motÄ«vs cilvēku apzinÄ«gai rÄ«cÄ«bai. [2,73]

Tātad uzņēmuma menedžments attiecināms uz:

IekŔējo pārvaldi;

RažoŔanas pārvaldi;

Personāla pārvaldi.

1.2. Personāla pārvalde

Ā 

Personāla pārvalde ietver personāla politikas un sistēmas izstrādi un Ä«stenoÅ”anu.

Personāla vadÄ«bas sistēma ir daudzpusÄ«ga un iekļauj vairākas apakÅ”sistēmas:

Personāla lietvedÄ«ba (pieņemÅ”ana; uzskaite; pārvietoÅ”ana; atbrÄ«voÅ”ana; atvaļinājumi; personāla informēŔana);

Darba apstākļi (darba organizācijas psiholoÄ£iskie aspekti; darba ergonimika; vides estētika; darba droŔība un aizsardzÄ«ba; vides aizsardzÄ«ba);

Darba attiecÄ«bas (darbinieku un darba grupu attiecÄ«bu izpēte; vadÄ«tāju un darbinieku attiecÄ«bu analÄ«ze; darbinieku apmierinātÄ«ba un vērtējums; konfliktu un stresu veidojoÅ”o faktoru analÄ«ze; darba kultÅ«ra; ētikas normas);

Uzņēmuma organizatoriskā struktÅ«ra (esoŔās struktÅ«ras izpētei; darbinieku un struktÅ«ras savstarpēja saistÄ«ba un informācijas sakaru izveide);

Sociālā infrastruktÅ«ra – fizioloÄ£isko vajadzÄ«bu apmierināŔana (ēdināŔana, atpÅ«ta utt.); dzÄ«vokļu jautājumi; kultÅ«ra; sports; veselÄ«bas aprÅ«pe; ārpusdarba iestādes (bērnudārzs, skola, transports);

Tiesiskie aspekti (uzņēmumu normatÄ«vie akti; darbinieku tiesiskā  izglÄ«toÅ”ana; uzņēmuma darbÄ«bas tiesiskais pamats);

MotivēŔana – darba apmaksas morālā un materiālā  stimulēŔana; lÄ«dzdalÄ«ba uzņēmuma pārvaldē; karjeras iespējas; izglÄ«toÅ”ana);

Personāla plānoÅ”ana (personāla vadÄ«bas stratēģijas analÄ«ze; plānoÅ”ana; darba tirgus izpēte; izglÄ«toÅ”ana; rezerves veidoÅ”ana; personāla adaptācija; novērtēŔana).[5,4-5]

Personāla politikas veidotāji.

Personāla politika ir uzņēmumu instanču un personu gribas izpausme. To var ietekmēt arī citi ārējie faktori:

Algas tarifa likmes;

LikumdoŔana;

Darbs partijās, baznīcās, biedrībās, arodbiedrībās.

Uzņēmuma instances:

Uzņēmuma vadība un vadītāji;

Uzņēmuma padome;

AtseviŔķas darba vietas;

Darba ņēmēju pārstāvis uzraudzības padomē;

Personāla daļa.[3,17]

Galvenie cilvēku resursu vadības pamatnosacījumi ir:

PlānoŔana;

Rezervju veidoŔana;

Atlase;

Adaptācija;

Apmācība;

MotivēŔana;

VērtēŔana;

Virzība.

Ā 

PlānoŔana

Kā jau minēts, aprakstot menedžmenta procesu, plānoÅ”ana ir mērÄ·u noteikÅ”ana un to sasniegÅ”anas stratēģiskās, taktiskās un operatÄ«vās darbÄ«bas izvēle.

Savukārt personāla vadÄ«bā, plānoÅ”ana ir esoŔā personāla nodroÅ”inājuma un lietderÄ«bas izpētes nepiecieÅ”amÄ«bas noteikÅ”ana nākotnē, pamatojoties uz izstrādāto stratēģiju un cilvēkresursu iespējām, personāla izmaiņu un virzÄ«bas prognozēŔana, vajadzÄ«go darbinieku pilnÄ«gu izmantoÅ”anu un paturēŔanu.[5,5]

Tātad cilvēku resursus, to skaitu, kvalifikāciju, izvietoÅ”anu un citus raksturojoÅ”us lielumus nosaka uzņēmuma stratēģijas izvēle. Tas nozÄ«mē vienotu politiku personāla palielināŔanā, pārvietoÅ”anā, atbrÄ«voÅ”anā, atlasē, samazināŔanā, apmācÄ«bā un pārkvalificēŔanā, apbalvoÅ”anā, kā arÄ« vadÄ«bas un darbinieku attiecÄ«bas.

Lai varētu efektÄ«vi plānot nepiecieÅ”amo personālu, ir jāzina uzņēmuma esoŔā personāla struktÅ«ra, kā arÄ« jāizmanto statistiskie dati personāla kustÄ«bas analÄ«zes veikÅ”anā.

Veicot personāla kustÄ«bas analÄ«zi, ir nepiecieÅ”ams aprēķināt vairākus rādÄ«tājus:

Personāla rotācijas koeficents;

Personāla atjaunoŔanās koeficents;

Personāla aizieŔanas koeficents.[8,27]

Ā 

Rezervju veidoŔana

Darbaspēka rezerves galvenokārt veido jau no esoŔā darbaspēka, bet nepiecieÅ”amÄ«bas gadÄ«jumos piesaista jaunus darbiniekus no ārpuses. Kā vienam tā otram variantam ir gan pozitÄ«vās, gan negatÄ«vās puses:

Apskatot darbinieku rezervju veidoÅ”anu no savējo vidus, par priekÅ”rocÄ«bu var uzskatÄ«t to, ka tiek piedāvāts saviem darbiniekiem augt profesionāli un karjeras jomā; darbinieks nav jāievada kolektÄ«vā, jo viņŔ jau ar to ir pazÄ«stams, tāpat kā ar uzņēmuma iekÅ”ienē pastāvoÅ”o kultÅ«ru; mazāk laika un resursu bÅ«s nepiecieÅ”ams darbinieka pārkvalificēŔanai, jo ar uzņēmuma un tā darbÄ«bas mērÄ·iem un principiem viņŔ jau bÅ«s pazÄ«stams.

Kā trÅ«kumus var minēt to, ka darbinieku skaits tomēr ir ierobežots un tas samazina izvēles iespējas; iekŔējie konkursi rada spriedzi darbinieku vidÅ« un var novest pat lÄ«dz konfliktiem; pastāv zināms subjektÄ«visms rezervju izvēlē.

Darbinieku piesaiste no ārpusuzņēmuma cilvēku resursiem dod plaŔākas iespējas atrast noderÄ«gāko un visvairāk nepiecieÅ”amo speciālistu, iekļaut uzņēmumā darbiniekus ar jaunām, netradicionālām idejām, radÄ«t darbinieku vidÅ« konkurenci, iegÅ«t un apgÅ«t citu, tajā skaitā konkurentu, uzņēmumu pieredzi. [5, 7] Bet jaunu darbinieku piesaiste vienmēr nozÄ«mē papildus izdevumus un pÅ«liņus, kas saistÄ«ti ar darbinieka ievadīŔanu kolektÄ«vā un darbā, kā arÄ« ar darba attiecÄ«bu veidoÅ”anu.

Ā 

Atlase

Amata apraksta sastādīŔana, nepiecieÅ”amÄ«bas izziņoÅ”ana, pirmreizēja kandidātu atlase, atbilstoŔā darbinieka pamata izvēle, lÄ«guma noslēgÅ”ana ir atlases pamata procedÅ«ras.

Atlases procesā piedalās divas puses – darba devējs un darba ņēmējs, pēdējais sākumā ir pretendents. Darba devēja mērÄ·is ir iegÅ«t piemērotāku darbinieku, kura kvalifikācija un prasme nodroÅ”inātu konkrētā uzdevuma veikÅ”anu un uzņēmuma funkcionēŔanu kopumā. Bez atbilstoŔām profesionālām zināŔanām un prasmēm darba devējam jāapzina cilvēka iespējamā rÄ«cÄ«ba, viņa spējas, dotÄ«bas, vajadzÄ«bas un, protams, loma sabiedrÄ«bā, ko vada viņa ā€œESā€. ā€œESā€ raksturo priekÅ”statu par sevi, kas reizē ir neapzināts un apzināts.[1, 5]

Cilvēka priekÅ”statam par sevi un apkārtējo vidi ir liela loma saskarsmē un lÄ«dz ar to arī  personāla vadÄ«bā, atlasē, kur nevar iztikt bez saskarsmes.

Atgriežoties pie paÅ”a atlases procesa, jāpiemin, ka atlases konkursi bÅ«s sekmÄ«gi, ja ievēros atklātÄ«bas principu, publicējot sludinājumā patieso ainu un visiem pretendentiem izvirzot vienādas prasÄ«bas.

Sludinājumam jāsastāv no sekojoŔām daļām:

Uzziņai par uzņēmumu;

Uzziņai par darba vietu;

Prasības pretendentiem;

Konkursa kārtība.

Lai arī sludinājuma saturam ir liela nozÄ«me, Å”oreiz sÄ«kāk to neapskatīŔu, bet tikai piebildīŔu, ka sludinājuma izstrādē  personāla nodaļai bÅ«tu nepiecieÅ”ams sadarboties ar mārketinga un sabiedrisko attiecÄ«bu nodaļu, kas sniegtu padomus dizaina izvēlē un teksta formulējumos. MÅ«sdienās darbinieki aizvien vairāk pievērÅ” uzmanÄ«bu paÅ”u sludinājumu kvalitātei, ar to veidojot savus secinājumus par kompāniju.

Ā 

Adaptācija

Sociālā adaptācija ir pirmais solis jaunā darbinieka darba atdeves un rezultāta nodroÅ”ināŔanai. Adaptācijas uzdevums ir pēc iespējas Ä«sākā laikā iekļaut darbinieku komandā, izmantot viņa zināŔanas un pieredzi. Adaptācijas procesā nozÄ«me ir tieÅ”i informācijai kāda tiek piedāvāta jaunpienācējam. Adaptācijā izmanto sekojoÅ”us informācijas veidus:

  • vispārējā informācija;
  • informācija par uzņēmuma vēsturi, filozofiju, mērÄ·iem, kultÅ«ru, darbÄ«bas politiku un gala produktu;
  • detalizēta informācija par darbinieka vietu un uzdevumiem uzņēmumā;
  • pirmo darba dienu, ievadīŔanu, iepazÄ«stināŔanu, apsveikÅ”anu, darba vides un iekārtas ierādīŔanu.[5,10]

Ä»oti svarÄ«gi, lai darbinieks iejustos, iekļautos jaunajā darba grupā un tā savukārt pieņemtu jauno darbinieku. Adaptācijas procesā vadÄ«tājam ir jākoordinē grupas apvienoÅ”anās un abpusēja pieņemÅ”ana. Grupa var ietekmēt cilvēkus divos veidos: ar formālo varu un neformālām attiecÄ«bām.

Tas, ka kāds kolektÄ«vs ir izveidots tÄ«ri formāli nenozÄ«mē, ka tāda pati ir arī neformālā grupa. Neformālās grupas izveidoÅ”anās iemesli ir visdažādākie, un, kā vienu no tiem varu minēt saskarsmes procesa nepiecieÅ”amÄ«bu katram cilvēkam, lai iegÅ«tu informāciju, apmainÄ«tos domām un viedokļiem, komunicētos.

Tātad nenoliedzami, ka adaptāciju ietekmēs emocijas – organisma psiholoÄ£iskā aktivizācija. Emocijas ir nepiecieÅ”amās informācijas attiecÄ«ba pret saņemto informāciju. NegatÄ«vas emocijas rodas, cilvēkam nesaņemot pietiekamu informāciju vai saņemot nepatÄ«kamu informāciju. PozitÄ«vās emocijas veido pretēja informācija.

Tātad vadÄ«tājam ir jāizvērtē kāds informācijas daudzums ir nepiecieÅ”ams jaunajam darbiniekam, lai izprastu uzņēmuma darbÄ«bu un iejustos kolektÄ«vā. TanÄ« pat laikā ir jāņem vērā katra cilvēka personÄ«bas izpratnes veids. Lai to izprastu lieto Džohari modeli.

Ā 

1.1 tabula

Džohari modelis

Ā 

1. Atvērtā zona.

2. Akla zona.

Atvērta, zināma man un citiem

Slēgta man, bet atvērta citiem

3. Slēgta zona.

4. Nezināma zona.

Atvērta man, bet slēgta citiem

Slēgta man un citiem


Ā 

Adaptācijas process norit caur saskarsmi un tanī bÅ«tiska nozÄ«me ir atgriezeniskai saitei informācijas apmaiņā. Pastāv ļoti dažādi nosacÄ«jumi atgriezeniskās saites nodroÅ”ināŔanai, kā arÄ« specifika dažādu iesaistÄ«to puÅ”u saskarsmē.

Vadītāja rīcību raksturo divi kritēriji:

Uzmanība un vērība pret darbinieku;

Vērība un virzība uz darba rezultātu.

Apmācība

Darbinieku apmācības programmām ir četras galvenās sastāvdaļas:

  1. Rotācija caur dažādām nodaļām, kas ļauj darbiniekiem apgūt vispārējas iemaņas;
  2. Ārpusdarba apmācības kursos un semināros utt.;
  3. Atbalsts studijām augstskolās gan laika, gan finansiālā ziņā;
  4. Darbinieku grupu aktivitātes, kas ļauj viņiem izprast, kā uzlabot visas firmas darbības rezultātu.

Kā piemēru darbinieku grupām var minēt – paÅ”organizējoŔās grupas.

PaÅ”organizējoŔās grupas parasti veido no pieci lÄ«dz piecdesmit strādājoÅ”o, kuri ir atbildÄ«gi par visu produkta ražoÅ”anu un uzņemas ar to saistÄ«to risku. Komandas locekļi apgÅ«st visu komandas uzdevumu izpildi, mainot izpildāmos darbus. Komandas tiek galā arÄ« ar vadÄ«bas jautājumiem, tādiem kā atvaļinājumu grafiki, materiālu pasÅ«tīŔana, jaunu komandas locekļu pieņemÅ”ana darbā utt. Katra darbinieka atbildÄ«bas palielināŔanās ir iedarbÄ«gs motivācijas instruments. Izpildes piemaksas, kas piesaistÄ«tas komandas padarÄ«tā darba apjomam, un kvalitātes kritēriji darbojas kā papildus motivācija. [8,89]

Tātad visumā var atrast visdažādākos apmācÄ«bas – izglÄ«toÅ”anas veidus, bet tā visa pamatā ir paÅ”a darbinieka vēlme un motivācija iegÅ«t Ŕīs zināŔanas, prasmes, izvirzÄ«t personiskos mērÄ·us, vērtÄ«bas, uzlabot veselÄ«bu, laika lietderÄ«ga izmantoÅ”ana t.i. paÅ”izglÄ«toÅ”anās vēlme.

PaÅ”izglÄ«toÅ”anās pasākumu nosaka paÅ”novērtējums, sasniedzamu mērÄ·u izvirzīŔana, ievērojot iespējas un vidi, atgriezeniskās saites izveidoÅ”ana.

NozÄ«mÄ«gs izglÄ«toÅ”anas process ir konsultācijas, tās pamatā notiek darba procesā, kad tiek apgÅ«tas jaunās zināŔanas un iemaņas. Cilvēki visbiežāk mācās paÅ”i no savām kļūdām, tomēr sekmÄ«gāks tas process ir tad, kad palÄ«dz konsultants, lai izglÄ«toÅ”anai mērÄ·tiecÄ«gi un apzināti izmantotu paÅ”u darba procesu.

Kā izglÄ«toÅ”anas veidu autors minēja ārpusdarba kursus, taču kursus un seminārus var rÄ«kot arÄ« paŔā uzņēmumā vai nu piesaistot pasniedzējus no malas, vai atrodot kompetentāko darbinieku noteiktā tēmā, kas pasniedz nodarbÄ«bas par Å”o tēmu pārējiem darbiniekiem.

Bieži vien uzņēmums izvietots Ä£eogrāfiski izkliedēti. Šāda gadÄ«jumā var izmantot distancionālo apmācÄ«bu gan kā neklātienes formu, gan pilnÄ«gi izslēdzot kontaktnodarbÄ«bas, proti, izmantojot video, internetu, metodiskas izstrādes utt., kas ir atkarÄ«gs no informācijas aprites uzņēmumā.

IzglÄ«toÅ”anai Ä«paÅ”i interesanta ir aktÄ«vo formu lietoÅ”ana, dažādu situāciju analÄ«zes, problēmu izpētes un kontroltestu metodes, tuvinot tās reālai uzņēmuma videi.

MotivēŔana

Cilvēki strādā, lai gÅ«tu labumus, tāpēc samaksa atbilstoÅ”i padarÄ«tajam darbam var palielināt strādājoÅ”o ražīgumu. [7,89]

Bet samaksu labāk nesaistÄ«t ar konkrēta darbinieka sasniegumiem, ja viņŔ strādājis grupā. Tai vietā tās samaksu nosaka atbilstoÅ”i grupas vai komandas paveiktajam, neradot iekŔējos konfliktus.

ā€œMotivēŔana ir darbinieku stimulēŔana izvēlēties kādu no rÄ«cÄ«bas alternatÄ«vām, lai sasniegtu organizācijas un personÄ«gos mērÄ·usā€.[2,282]

MotivēŔana sākas ar darbinieku vajadzÄ«bu noteikÅ”anu un to apmierināŔanas nepiecieÅ”amÄ«bu.

Saskaņā ar A. Maslova izstrādāto teoriju cilvēki tā vai citādi rÄ«kojoties cenÅ”as apmierināt piecas vajadzÄ«bu grupas: 1. fizioloÄ£iskās vajadzÄ«bas, 2. vajadzÄ«bas pēc droŔības, 3. sociālās vajadzÄ«bas, 4. vajadzÄ«bas pēc atzīŔanas un 5. vajadzÄ«bas pēc paÅ”apliecināŔanās (skat. 1.2. zÄ«mējumu).Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

1.2. Zīmējums. A. Maslova vajadzību hierarhija

Ā 

Ā 

Ā 


Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

1.3. ZÄ«mējums. Vispārējais motivēŔanas modelisĀ 

Ā 


Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Ā 

Tātad var secināt, ka 

  • Katrs cilvēks dotajā momentā atrodas kādā no vajadzÄ«bu hierarhijas lÄ«meņiem, kas atbilst viņa vajadzÄ«bu apmierinājumam;
  • Katram cilvēkam aktuāls ir tas vajadzÄ«bu hierarhijas lÄ«menis, kurÅ” ir nākamais vajadzÄ«bu hierarhijā.
  • Ja cilvēkam zÅ«d kāds no viņa paÅ”reizējā hierarhijas lÄ«meņa vajadzÄ«bu komponentiem, tad Å”is lÄ«menis no ā€œapmierinātaā€ kļūs par ā€œaktuāluā€.

Un vadītājam jāatceras, ka

  • Ja iecere neattaisno gaidÄ«to, cilvēks zaudē savu motivāciju, darbiniekam ir jāizskaidro organizācijas perspektÄ«vas un uzdevumi, neslēpjot faktus;
  • Jāieklausās darbinieku domās, jāstimulē aktivitāte;
  • Nekad nedrÄ«kst solÄ«t to, ko nevar vēlāk izpildÄ«t.[1,86]

Pastāv vairākas motivēŔanas teorijas.

Satura motivēŔanas teorijas, kas koncentrē menedžeri uz darbinieku vajadzÄ«bām un iesaka uzlabot darbu ar dažādām vajadzÄ«bu apmierināŔanas metodēm.

Otra grupa motivēŔanas teoriju ir norises motivēŔanas teorijas, kas koncentrē menedžeru uzmanÄ«bu uz iemesliem, kāpēc darbinieki izvēlas noteiktu rÄ«cÄ«bu, lai apmierinātu savas vajadzÄ«bas, un uz cilvēku apmierinātÄ«bas vērtēŔanu pēc mērÄ·u sasniegÅ”anas. Savukārt treŔā grupa ir stimulējoŔās motivēŔanas teorijas. StimulējoŔās motivēŔanas teorijas izskaidro atalgojuma un soda lomu cilvēku paÅ”reizējā un nākotnes rÄ«cÄ«bā.

VērtēŔana

Darbinieku vērtēŔana ir daļa no kontroles pasākumiem. Kontrole ir menedžmenta ceturtā funkcija. Kontrole ir uzraudzÄ«ba pār plānu izpildi un nepiecieÅ”amie plānu labojumi, lai piemērotos iekŔējās un ārējās vides izmaiņām un sasniegtu organizācijas mērÄ·us.[2,314]

Darbinieku vērtēŔanas mērÄ·i ir Ŕādi:

  • Rosināt indivÄ«du, uzlabot darba izpildÄ«jumu par to, ko no darbinieka gaida;
  • AttÄ«stÄ«t darbinieka profesionālo kvalifikāciju, Ä«paŔības un prasmes, kas nepiecieÅ”amas ieņemamajam amatam, kā arÄ« nākotnes lomām;
  • Uzlabot uzņēmuma kopējo darbu, jo vērtēŔanai ir jābÅ«t virzoÅ”am spēkam;
  • NodroÅ”ināt optimālus, tajā skaitā divpusējus saziņas kanālus;
  • Motivēt darba darÄ«tājus;
  • Izvēlēties darbiniekus rezerves veidoÅ”anai.

VērtēŔanu var klasificēt pēc Ŕādiem kritērijiem:

      • Pēc kompleksā, kad izvērtē visu darbÄ«bu, lietojot vairākas metodes. Tā ir sarežģīta un laikietilpÄ«ga;
      • Pēc lokālā, kad vērtē atseviŔķu funkciju, atseviŔķu tās daļu. Turklāt jācenÅ”as atklāt iemeslus, kuri ietekmē atseviŔķus faktus;
      • Pēc sistematizācijas, kad vērtēŔana notiek kā sistēma konkrētā laika posmā, vai bez sistēmas, proti, kad uzskata par nepiecieÅ”amu;
      • Pēc vērtēŔanas objekta – individuālā vai kolektÄ«vā;
      • Pēc iemesla, kad vērtē regulāri, piemēram, reizi gadā vai kad rodas vajadzÄ«ba – kādā grupā nav sakārtotÄ«bas, vai jāpārskata atalgojums.

Protams, jāņem vērā arī tas, ka pastāv formālā  un neformālā vērtēŔana. Augstāk klasificētā vērtēŔana ir formālā, bet ikdienā katrs vadÄ«tājs novērtē sava padotā darbinieka darbu ar atzinÄ«bu vai kritiku.

LÄ«dz ar to, gribētu piebilst par atzinÄ«bas pozitÄ«vo ietekmi uz darbiniekiem. AtzinÄ«ba stimulē darbinieku atkārtotu pozitÄ«vo sniegumu, un, kā jau minēju, raksturojot vajadzÄ«bu hierarhiju, atzinÄ«ba ir viena no augstākajām vajadzÄ«bu pakāpēm. AtzinÄ«ba un kritika ir jāprot izteikt un kā vienam tā otram – godÄ«gam un objektÄ«vam.

Tātad uzņēmuma vadÄ«bai jānosaka vērtēŔanas sistemātiskums un kārtÄ«ba.

Vērtējuma procesam jānotiek vairākos etapos, sākot ar abpusējas izpratnes veidoÅ”anu, tad darba procesa norises dokumentēŔanu un darba, vērtēŔanas procesa apsprieÅ”anu, un nobeigumā turpmākās darbÄ«bas izstrādāŔanu.

Abpusēja izpratne veidojas kopÄ«gu mērÄ·u noskaidroÅ”anā, darba uzdevumu precizēŔanā un vērtēŔanas kritēriju noteikÅ”anā.

Darba procesa norises dokumentāciju veic, izmantojot paÅ”reÄ£istrācijas metodi, vai arī to veic vadÄ«tājs. Abos gadÄ«jumos lieto speciāli izstrādātas anketas. Anketu izmantoÅ”anu un tāsĀ izstrādes pamatnosacÄ«jumus neapskatīŔu, jo praktiskajā daļā analizētajā uzņēmumā tās netik izmantotas.

Protams var izmantot arī citus vērtēŔanas rādÄ«tājus, kā  piemēram, brÄ«vo vērtējumu, kad par konkrēto darbinieku dod savu vērtējumu, ranžēŔanu, kad darbiniekus sagrupē pēc rÄ«cÄ«bas, piemēram, pēc darba kvalitātes vai padarÄ«tā apjoma, mērÄ·u izpildes novērtēŔana, vai vienkārÅ”i 10 baļļu sistēmā dodot savu vērtējumu.

VērtēŔanas rezultātus izmanto:

AdministratÄ«vai rÄ«cÄ«bai – darbinieka paaugstināŔanai, pazemināŔanai darbā, rezervju veidoÅ”anai;

InformatÄ«vām vajadzÄ«bām – lai iegÅ«tu informāciju par darbinieku, darbinieka viedokli par uzņēmumu un vadÄ«bu, proti, izmantojot darbinieka kā iekŔējā klienta vērtējumu uzņēmuma visaptveroŔās kvalitātes vadÄ«bai;

Motivācijas funkcija - iegÅ«tos rezultātus izmanto praktiskai rÄ«cÄ«bai, lai motivētu darbinieku, kolektÄ«vu. VadÄ«ba labākos darbiniekus var atalgot, izmantojot visas pieejamās motivēŔanas iespējas.

Virzība

VispāratzÄ«ts ir fakts, ka investÄ«cijas personāla izaugsmē un karjeras virzÄ«bā ir uzņēmuma panākumu Ä·Ä«la.[5, 52]

Darbinieka virzÄ«ba – paaugstināŔana, pārcelÅ”ana, tālāka izglÄ«toÅ”ana – jāparedz katrā uzņēmumā, arī  sagatavoÅ”anai vadoÅ”am amatam. PārcelÅ”anu izmanto arÄ«, lai darbinieku, kurŔ uzņēmumā nostrādājis jau daudz gadus, neatbrÄ«votu, kā nepiemērotu iepriekŔējam amatam, bet atrastu viņa pieredzei atbilstoÅ”u izmantojumu. PazemināŔanu darbā lieto kā sodu, tomēr ievērojot darbinieka potenciālās spējas.

Darbinieku virzÄ«ba, mērÄ·i apskatāmi no uzņēmuma viedokļa – nodroÅ”ināt profesionālus cilvēku resursus, ierobežot darbinieku aizieÅ”anu, paaugstināt motivāciju, kā arÄ« no darbinieka viedokļa – uzlabot savas karjeras iespējas un pilnveidot sevi kā personÄ«bu un profesionālu speciālistu. Karjeras vadÄ«ba ietver abu puÅ”u – kopējo sadarbÄ«bu. To nodroÅ”ina personāla pilnveidoÅ”anas pārrunas. Pārrunas jāplāno, tām jāsatur konkrēti elementi ar akcentu uz darbinieku izaugsmi, un tam jānotiek ar tuvāko vadÄ«tāju abpusēji pieņemtajā laika intervālā, piemēram reizi gadā.

Darba devējam un, protams, arī darbiniekam ir jāapzinās iespējamie karjeras veidi, to raksturojums, lai izvēlētākos piemērotāko metodi.

Pieņemts, ka pamatā pastāv seÅ”i karjeras veidi

Liberālais

Ā 

Ā 

Noturīgais

Periodiskais

Ā 

Ā 

Mainīgais

Plato

Ā 

Ā 

LejupslīdoŔais


Ā 


1.4. Zīmējums. Karjeras veidi

Lineārais karjeras veids nozÄ«mē, ka indivÄ«ds izvēlas darbÄ«bas apjomu, izstrādā realizācijas plānu un izpilda to ā€œsoli pa solimā€, lai sasniegtu plānoto.

NoturÄ«gais karjeras veids liecina, ka indivÄ«ds izvēlas jomu, bet, profesionāli un materiāli attÄ«stoties, tam nav nepiecieÅ”amÄ«bas virzÄ«ties pa hierarhijas kāpnēm, jo viņu apmierina esoÅ”ais karjeras pakāpiens.

Periodiskais karjeras veids nozÄ«mē, ka indivÄ«du motivē personiskā izaugsme un viņŔ darbojas pietiekami labi, lai nodroÅ”inātu statusu un labklājÄ«bu dažādās darba sfērās, kuras laiku pa laikam maina. Šāds veids raksturÄ«gs enerÄ£iskiem un uz panākumiem virzÄ«tiem cilvēkiem.

MainÄ«gais veids pieņemams indivÄ«dam, kurÅ” pārvietojas no vienas darba vietas uz otru bez Ä«paÅ”as koncepcijas vai progresa.

NemainÄ«gā lÄ«meņa karjeras (plato) veids nozÄ«mē, ka persona savā karjerā ir pacēlusies lÄ«dz zināmam lÄ«menim un tur paliek.

LejupslÄ«doÅ”o karjeras veidu var ietekmēt vecums, intelektuālais un fiziskais potenciāls. Persona savā karjerā paceļas lÄ«dz zināmam lÄ«menim, paliek tur kādu laiku un tad sāk virzÄ«ties lejup uz zemākiem lÄ«meņiem.

Personalvadiba valsts iestade