Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā

Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte 
 
 
 
 
 

Pētnieciskais darbs priekšmetā „Pilsētbūvniecības pamati” 

Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā 
 
 
 
 
 
 
 

Romans Siņicins

3. kurss, L2 grupa

apliec. nr. 021reb063 
 
 
 
 

Rīga 2011

Satura radītājs. 

Ievads            3.

1. Dzīves kvalitāte.          5.

2. Bolderājas vēsture.          7.

     2.1 Bolderājas dabas pamatnes attīstība       7.

     2.2 Vēsturiskais ieskats, galvenie attīstības posmi, izveidošanas cēloņi.   8.

3. Bolderājas šodienas situācija.         12.

     3.1 Ģeogrāfiskais stāvoklis un satiksme.       12.

     3.2 Ekonomiskā situācija.        12.

     3.3 Teritorijas iedalījums.        13.

     3.4 Cits.          14.

4. Rīgas pilsētas attīstības plāns un Bolderāja.       15.

5. Secinājumi.           16.

Izmantotas literatūras saraksts.         18.

Pielikumi.           19. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Ievads. 

      Izvēlētā  darba tēma ir „Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā”, kas, manuprāt, ir samērā aktuālā tēma Rīgas un Latvijas kontekstā, jo Latvija ir pilnvērtīga ES valsts ar tās dzīves standartiem un iespējam, bet, Rīgas pilsētas kontekstā, tad var mīnēt tādas lietas kā zemes izmantošanas iespējas, nekustama īpašuma vērtība utt. Darba tēmas izvēli ietekmēja tas, ka ir iespējams pārvērst šo aizmirsto vietu par Rīgas pērli.

    Bolderāja tagad ir kā atstumtais Rīgas pilsētas spārns, kurš dzīvo savu neatkarīgo dzīvi. Galvaspilsēta tagad atdalīja Bolderāju no sevis, no savas kolektīvas dzīves, gan ar attālumu, gan ar komunikāciju. Protams, tas iespaido Bolderājas iedzīvotājus, kas no vienas puses ir Rīgas cilvēki, no otras Bolderājas iemītnieki.

    Savukārt šīm rajonam piemīt visas ekskluzīvo un ekstravaganto ciemu pazīmes, piemēram, interesanta vietas vēsture, arhitektūra, Rīgas līča pludmale, upe, neskarta daba un Rīgas vēsturiskā centra tuvums. Sanāk, ka Bolderājas iedzīvotāji tik pieraduši pie visiem Bolderāja pozitīvām pusēm, ka cīņā ar visu Bolderājas negatīvo pat nepamana to, pieņemot to kā rutīnu, kaut ko ikdienišķo un pats pēc sevis saprotamo.

    Bolderājas atrāšanas vieta ir ļoti pievilcīga un stratēģiski svarīgā, rajonam ir pieeja gan no zemes, gan no jūras, gan arī no upes. Nevajag aizmirst arī par Spilvas lidlauka esamību.

    Bolderājas rajonam ir milzīgs potenciāls un attīstības iespējas kā uz savu iedzīvotāju pusi, tā arī Rīgas pilsētas mērogā, kā Rīgas pilnvērtīga un neatņemama sastāvdaļa.

    Runājot par negatīvo, tad varu spriest, ka šī vieta nav tik laimīga un pozitīva, kā gribētos. Kā piemēru var mīnēšu arhitekta Hardija Lediņša vārdus: 

     „Faktiski Bolderāja ir tāda briesmīga vieta un doties uz turieni nebūtu vērts.” 

    vai kāda anonīma komentatora rakstīto portālā sudzibas.lv: 

     „Jā, rajons ir drausmīgs. Par iedzīvotājiem vispār nav runa. Gadās jau normālie, bet tie paši meklē dzīvokļa maiņu. Cik manu paziņu aizbraukuši!! It kā nekas vieta-upe, jūra, bet cilvēku cūcība un Šanhajas dzīves stils nav pieņemams.” 

    Tāpēc, apkopojot teikto, identificēšu pētnieciskā darba mērķi- idencificēt, kas vajag Bolderājas rajonam, lai cilvēki varētu pilnībā izmantot Bolderāja slēpto potenciālu, kas tagad netiek pilnībā izmantots. Interperetēt to, izmantojot dzīves kvalitātes radītājus. Potenciāla neizmantošanu- šī darba problemātika. 

    Teoretizējot tālāk, var izvirzīt hipotēzi, ka tieši Rīga, pati pēc sevis, ir interesētā Bolderājā, nevis Bolderāja Rīgā, bet tas tikai vārdu spēle un savā darbā mēģināšu pievērst uzmanību Bolderāja iedzīvotājiem un viņu vēlmēm un dzīvei. 

    Lai sasniegtu pētījuma mērķi, tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:

    ●  definēt dzīves kvalitātes jēdzienu un faktorus;

    ●  sniegt ieskatu Bolderājas vēsturē;

    ●  izanalizēt Bolderājas šodienas situāciju;

    ●  izpētīt Rīgas attīstības plāna uzdevumus attiecībā pret Bolderāju;

    ●  apkopojot visu izveidot Bolderājas attīstības vīziju; 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    1. Dzīves kvalitāte. 

    Dzīves kvalitāte- indivīda, ģimenes, iedzīvotāju grupas, sabiedrības labklājības rādītājs. Dzīves kvalitātes jēdziens ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, ģimenes dzīvi, saikni ar sabiedrību, pašnoteikšanos, materiālo nodrošinājumu. Soc. darbiniekam, strādājot pie dzīves kvalitātes uzlabošanas, ir jāņem vērā tās subjektīvais un objektīvais raksturs. / Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca.- Rīga, SDSPA "Attīstība", 2000 [50.lpp.] 

    Cilvēkam allaž ir bijusi vēlme dzīvot kvalitatīvu, labu dzīvi. Labai dzīvei nepieciešama materiālā labklājība, nodarbinātība, veselība, sociālā drošība, izglītība, mājoklis, labas attiecības ģimenē, iekļaušanās sociālajos procesos. Svarīga ir cilvēka spēja veidot dzīvi atbilstoši savām vēlmēm un iecerēm, sasniegt mērķus un gūt piepildījumu. Būtiska ir paša indivīda spēja un prasme veidot savu dzīvi, rīcībspēja, kas norāda uz indivīda autonomiju, brīvību, spējām, zināšanām, praktisko māku. Visi augšminētie faktori koncentrējas apjomīgā jēdzienā „dzīves kvalitāte”. Esošā dzīves kvalitāte ir kā starta laukums nākotnes mērķu īstenošanai.

    Avots: autora konstrukcija, izmantojot Costanza, 2008; Manning, 2008.

    1.0. att. Dzīves kvalitātes sociāli ekonomiskie faktori. 

    Pēc attēla 1.0 skaidri saprotams, ka dzīves kvalitātes teorētiskās koncepcijas pamatā ir ideja par dzīves un labsajūtas līmeņu mijiedarbību, ko nosaka indivīda, mājsaimniecības un sociālās grupas iespējas apmierināt vajadzības, rīcībā esošo ienākumu un tam atbilstošā patēriņa ietvaros. Vajadzību apmierināšana notiek ar sociālās apgādes starpniecību, kas ietver gan mājsaimniecības, gan tirgu, gan nevalstiskās organizācijas, gan valsts sociālās nodrošināšanas sistēmu. Dzīves kvalitātes nodrošinājumu ikvienam indivīdam tiesiski un normatīvi regulē valsts sociālā politika.

    Ja mēs vēlamies skatīties uz dzīves kvalitātes problēmu globāli, tad viens no globālā mērogā populārākajiem pētījumiem jau kopš 1990.g. ir Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) analītiskais ikgadējais izdevums Human Development Report [http://hdr.undp.org/en/], kurš nosaka pasaules valstu iedzīvotāju dzīves līmeni un arī ranžē valstis pēc šī parametra. Tautas attīstības indekss (The Human Development Index) ir komplekss koeficients, kurš integrē trīs komponentes:

    • cilvēka fizisko eksistenci un veselību – prognozējamais dzīves ilgums attiecīgajā gadā dzimušajiem bērniem;

    • iedzīvotāju izglītības un zināšanu līmeni – divu parametru kombinācija: pieaugušo iedzīvotāju rakstpratības (lasīt/rakstīt prasmes) līmenis un visu līmeņu formāli izglītojamo cilvēku daudzums;

    • iedzīvotāju materiālo līmeni – pēc pirktspējas paritātes pārrēķināts iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

    Šāds relatīvi vienkāršs indekss ir labs daudzu pasaules valstu salīdzināšanai (pašlaik pētījums aptver vairāk kā 170 valstis). 

    Apkopojot 1.nodaļas pateikto, var secināt, kā dzīves kvalitātes jēdziens apkopo tādus faktorus, kā Iespēja apmierināt savas vajadzības (cilvēku ienākumi, patēriņš, sociāla apmierinātība), saikne ar sabiedrību, brīvā laika izmantošana, veselība. Tātad, pētnieciskā darba ideja ir noteikt, kā var maksimizēt šos faktorus konkrētajā apgabalā- Bolderājā, izmantojot pilsētbūvniecības un pilsētplānošanas aspektus. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

2. Bolderājas vēsture. 

    Vietvārds "Bolderāja" visticamāk cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, jo kādreiz šajā vietā nav vēl bijusi plašāka apdzīvojuma teritorija. Upei vārdu esot devis Johans Bulderings, kam ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis muižu — vēlākos Buldurus (Aa lejasvācu dialektā — upe, no tā veidojies Bulderaa). Vēlāk Lielupes lejteci Buldurupi sāka dēvēt arī par Buļļupi. Kā skaidrojis Broce — Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi no Lielupes, kas lejtecē, sākot ar Buļļu muižu saukta vāciski Bolderaa. 

    2.1 Bolderājas dabas pamatnes attīstība 

    Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, tā pagriezās uz A un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja līcī. 1679. gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū — izveidojot jaunu gultni, pa kuru tā ieplūda Rīgas līcī (tomēr jaunā grīva aizsērēja). 1755. gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā.

     20. gadsimta sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jaunā pieteka, kas atradās tuvāk Bolderājai, tika paplašināta un padziļināta, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. Starp abiem Buļļupes zariem atrodas Mīlestības saliņa.

    Bolderājas apkaimes Z, ZR, ZA daļu skalo Buļļupes un Hapaka grāvja ūdeņi. Kādreiz, tālāk no krastmalas, bija smilšu pauguri, sanesu smiltis, kāpas, dažviet arī pļavas. Bolderājas apkaime izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas-Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām (Babītes lagūnas līdzenumu).

    2.1. att. Bolderājas atrāšanas vieta

    Senāk kāpas bija priežu mežu apaugušas. Bet kāpu apaugums zudis pirms daudziem gadu simtiem, kam par iemeslu iespējams bijusi cilvēku darbība (koku izciršana) vai arī mežu ugunsgrēki. Rezultātā kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai. Latvijā valdošie austrumu vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, kā rezultātā pamazām tika pārklātas Spilves pļavas, aizbērdamas gan purvus, gan upju attekas, aprakdamas ēkas. Šāds liktenis piemeklēja arī Lofelda muižiņa, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja uz D no Daugavgrīvas. Muižas iemītnieki bija spiesti atstāt ēkas, kas dažu gadu laikā pazudušas smiltīs. Pēc 19. gadsimta pētījumiem, Buļļu kāpas vietām ievirzījušās iekšzemē aptuveni 3 m gadā. 1932. gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot. Pēc Otrā pasaules kara Bolderājas apkaimē 2 km garā posmā aptuveni 20 ha platībā apmežotās kāpas tika noraktas (Bolderājas—Buļļupes smilts atradne, izveidota silikātķieģeļu ražošanai) un šī teritorija daļēji apbūvēta 

    2.2 Vēsturiskais ieskats, galvenie attīstības posmi. 

    Bolderājas miestiņš izveidojās lielākoties iekārtotās muitnīcas dēļ (Kurzemes jeb Bolderājas muita). 1603. gadā pie ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tā laika Lielupes (vēlākās Buļļupes) labajā krastā tika ierīkota muitnīca, balstoties uz Rīgas rātes rīkojumu.

    Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas atrašanās izdevīgā ģeogrāfiskā novietojumā pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā noteica teritorijas izveidošanos par nozīmīgu un ietekmīgu faktoru Rīgas tirdzniecībā, kur gadsimtiem ilgi tika kontrolēta garāmbraucošā kuģu satiksme. Līdz ar to Bolderājas muitnīcai (kas darbojās līdz 20. gadsimtam) vēsturiski bija liela nozīme. Tā sagādāja ievērojamus zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs pat mēģināja izrakt Lielupes izeju jūrā pie Slokas, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.

    Bolderāja ir daļa bijušās Bolderājas pagasta teritorijas, kas kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18. gadsimtā uz kādreizējās Bolderājas muižas (Bolderaa) zemes.

2.2. att. Mencu un Miglas ielu krustojums. 2007. gads.

    Bolderājai vēsturiski bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni, jo tā tikusi uzskatīta par minētā cietokšņa priekšposteni, kas izveidojies ap muitnieku un loču apmešanās vietu. Sākotnēji Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā — ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu — divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā pastāvīgā loču dzīvesvieta.

    Ap 1800. gadu pār Buļļupei tiek izbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. 19. gadsimta 30. — 40. gados Bolderājā tika veikta kuģu būve. 1852. gadā tika atklāta Rīgas—Bolderājas telegrāfa līnija, kas bija pirmā civilā telegrāfu sakaru līnija toreizējā Krievijā.

    Bolderājas miests straujāk sāka attīstīties 19. gadsimtā, kad 1873. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga — Bolderāja (Ostasdambis). Līdz ar to 19. gadsimtā Bolderāja izveidojās par Rīgas priekšostu un fabrikas miestu.

    19. gadsimtā arī Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta dzīslu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pat to pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi. 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar iepriekšminētās dzelzceļa līnijas izbūvi Bolderājā strauji attīstījās rūpniecība un ražošana. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirmskara laikā (Pirmais pasaules karš) bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem.

    1866. gadā tika dibināta Bolderājas mašīnbūves fabrika, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāk darboties Kārļa  Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle.

2.3. att. Platā iela 18 - iekšpagalmi. 2007. gads.

    1884. gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika (tā bija pirmā fabrika Rīgā, kurā ierīkota elektriskā apgaismošana). Darbojās arī A. Langes trāna fabrika, M. Kūdes un F. Šapiro kokzāģētavas.

    1914. gadā Bolderājā bija 10,5 tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt strādnieki, zvejnieki, arī loči, štaueri un jūrnieki. Bolderājas apbūve (1909. gadā bija aptuveni 300 ēku) tika veikta uz privātmuižas zemes. Tā kā šī bija Bolderājas muižas zeme, tad tā laika īpašniece baronese Sofija Bukshevdena, kuras dzīvesvieta bija Drēzdene, sadalīja zemi gruntsgabalos un iznomāja tikai uz 60 gadiem māju īpašniekiem. Pirmā pasaules kara laikā Bolderāja stipri cieta no kara notikumiem, jo tā atrodas tiešā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā. Karš atsaucās arī uz rūpniecību, jo daudzu uzņēmumu iekārtas tika evakuētas uz Krievijas iekšzemes guberņām, savukārt fabriku un rūpnīcu ēkas tika izpostītas.

    Ar 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauta arī Bolderāja līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām.

    Latvijas pirmajos neatkarības gados saimnieciskās dzīves atjaunošanās noris lēni, jo liela daļa rūpnīcu iekārtu bija aizvestas uz Krieviju un pašas rūpnīcas ēkas iznīcinātas, turklāt bija krasi samazinājies iedzīvotāju skaits Bolderājā. Karš bija nesis postu arī zvejniekiem.

    Līdz ar Bolderājas iekļaušanu Rīgas administratīvajās robežās 1924. gadā, lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina to nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem nosaukumiem. Mainot nosaukumus, daļa citvalodu nosaukumu bija tikai latviskoti. Pēc Bolderājas pievienošanās Rīgai vienīgā no jauna nospraustā iela ir Gobas iela, kas tika izveidota 1930. gados jaunās šosejas (Daugavgrīvas šoseja) būves dēļ.

    Pirmās Latvijas neatkarības laikā daļēji tiek atjaunota iepriekšējā rūpniecība, kā arī dibināti jauni rūpniecības uzņēmumi.

    Pēc Otrā pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai. Tā 1945. gadā tika pieņemts lēmums par iedzīvotāju pārcelšanu no Bolderājas.

    1952. gada 29. augustā Bolderājai tika piešķirts strādnieku ciemata (pilsētciemata) statuss, pakļaujot to Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. 1959. gada 22. aprīlī ciemats likvidēts, teritoriju pievienojot Ļeņina rajonam. Sākot ar 1958. gadu tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, paralēli arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi palēnām apsīka, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru bija iespējams tikai autobuss. Tikmēr rūpnīcas palielināja produkcijas izlaidi. Tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis. Pēc Otrā pasaules kara tika ierīkotas jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 1950., 1960. gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu.

    1950. gadu sākumā tika izbūvēta Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemats (arhitekts Pāvels Seļeckis) ar tipveida dzīvokļiem un sabiedriskajām ēkām. Tika izbūvēts bērnudārzs, ēdnīca, veikali. Dzīvojamo namu būvei šajā periodā Rīgas nomalēs pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bija principiāla nozīme, kas saistāma ne tikai ar tipveida projektu ieviešanu, bet arī pieredzes uzkrāšanu kompleksai mikrorajonu projektēšanai un celtniecībai tuvākajā nākotnē.

    Visa Bolderājas dzīvojamā rajona detālplānojums tika izstrādāts 1965. gadā institūtā "Pilsētprojekts". Detālplānojuma arhitekti bija Gunārs Melbergs, Lilija Muntere un Ivars Strautmanis. Projekts noteica rajona apbūves kompozīciju un plānojuma organizāciju — divu rajona sabiedriskā centra un tā vietu, atpūtas un sporta zonas, transporta un inženierkomunikāciju tīklu. Bolderājas rajona apbūvi projektēja arhitekti Laimonis Nagliņš, Andris Vītols, Vladimirs Šņitņikovs un citi. Tika izstrādāts arī vēsturiskās apbūves rekonstrukcijas plāns, kuru 1986. gadā pabeidza arhitekti Ēvalds Fogelis un Jānis Taurenis, bet Padomju Savienības sabrukuma rezultātā tas arī palika uz papīra. Līdz ar 1965. gadu aizsākās paneļēku būvniecība Bolderājā. Šajā dzīvojamā rajonā bija paredzēts izmitināt 15 000 iedzīvotāju.

2.4. att. Bolderājas Romas katoļu baznīca.

    1977. gadā Gobas ielā 27 tika atvērts kinoteātris "Bolderāja". Skatītāju sēdvietu skaits zālē bija 420. Pēc Padomju Savienības sabrukuma kinoteātris vēl kādus gadus darbojās, bet tad ilgu laiku netika izmantots pēc nolūka. 2000. gadu vidū kinoteātra ēku pārbūvēja un ierīkoja tirdzniecības centru Nelda, kuru 2009. gadā pārņēma veikalu tīkls IKI un pēc rekonstrukcijas atvēra uzlabotu tirdzniecības centru.

    Pēc PSRS sabrukuma, Rīgas administratīvais iedalījums praktiski atbilda iepriekšējās varas teritoriālajam sadalījumam, piešķirot tam jaunus nosaukumus. Ļeņingradas rajons, kurā ietilpa Bolderājas apkaime, tika pārsaukts par Kurzemes priekšpilsētu.

    Kā  nozīmīgi objekti ir jāmin arī divas Bolderājas baznīcas, kur abas reiz cietušas ugunsgrēkā, tikušas pārbūvētas, kur Bolderājas Romas katoļu baznīca cietusi karu laikā un tikusi demolēta. Bolderājas luterāņu baznīca ir viena no nedaudzajām Latvijas koka baznīcām, kas saglabājusie no 19. gadsimta. Svarīgi pieminēt ir Bolderājas kapus (atrodas Rīgā, Lielajā ielā 76 un Lielajā ielā 78), jo tajos atrodas Otrā pasaules karā kritušo jūrnieku brāļu kapi. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    3. Bolderājas šodienas situācija. 

    Bolderāja ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajona. Bolderājas apkaimes kopējā platība ir 8,329 km², kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14 863 metri. Galvenās Bolderājas ielas ir Lielupes, Lielā, Gobas, Stūrmaņu un Silikātu ielas. 

    3.1 Ģeogrāfiskais stāvoklis un satiksme. 

    Bolderājas apkaime atrodas Rīgas ZR daļā starp Buļļupes labo krastu un Hapaka grāvi. Tā robežojas ar Daugavgrīvas, Vecmīlgrāvja (nav sauszemes savienojuma), Voleru, Spilves un Kleistu apkaimēm. Bolderājas apkaimes robežas ir Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, Kleistu iela, Apakšgrāvja iela, dzelzceļš, Daugavgrīvas šoseja, Hapaka grāvis.

    Savukārt pa ceļam uz Bolderāju atrodas tādi Rīgas rajoni, kā Imanta, Iļģuciems un Ķīpsala, kas ir samērā laimīgas Rīgas apkaimes.

    Bolderājas apkaimes sasniedzamība ar sabiedrisko transportu ir viduvēja — darbadienā kursējošo sabiedriskā transporta reisu skaits ir 418, no kuriem 253 reisus nodrošina autobusi, bet 165 reisus maršruta taksometri. Kopumā satiksmi ar Bolderāju nodrošina 3 autobusu (3., 30. un 36.) un 2 maršruta taksometru maršruti (246. 247.), no kuriem 1 autobusa un 1 maršruta taksometra maršruts nodrošina tangenciālo satiksmi ar citām apkaimēm Daugavas kreisajā krastā (līdz Imantai), bet pārējie maršruti nodrošina apkaimes saikni ar pilsētas centru (un arī dažām citām Daugavas labā krasta apkaimēm Pļavnieku virzienā). Jāatzīmē, ka apkaimes ietvaros nodrošinājums ar sabiedrisko transportu ir atšķirīgs — gar apkaimes praktiski neapdzīvoto DR daļu, kur atrodas kapu teritorijas, sabiedriskais transports (1 autobusa un 1 maršruta taksometra maršruts) kursē 72 reizes darba dienā, kamēr Bolderājas dzīvojamo rajonu apkalpo visi 418 reisi. Raugoties no teritoriālā viedokļa sabiedriskā transporta sasniedzamība Bolderājā ļoti vāja, jo uz 25 ha apkaimes platības atrodas tikai 0,33 sabiedriskā transporta pieturas (vienā virzienā).

     Bolderājā var tikt arī, izmantojot dzelzceļa pakalpojumus, vismaz teorētiski, jo stacijas ir, dzelzceļš arī, bet pasažieru satiksme līnijā pārtraukta 1959. gadā un mūsdienās tajā ir tikai kravas satiksme. 
 
 
 
 
 
 

3.0. att. Vilcienu saraksts maršrutā Rīga - Bolderāja 1940. gada vasarā

    Protams, pa Daugavgrīvas ielu var tikt uz Bolderāju arī, izmantojot privāto transportu, bet pēc personīgas pieredzes tas ir samērā neērti jo ceļš ir šaurs (divvirzienu asfaltēts ceļš), noslogots ar sabiedrisko transportu un smago auto kustību, it īpaši vakara un rītas stundās ceļš ir pārslogots. 

    3.2 Ekonomiskā situācija. 

    Bolderājā  ir labi attīstīta kokapstrādes rūpniecība. Ko var pamanīt- smago automašīnu virkne ar koka produkciju pa Daugavgrīvas ielu neizzūd pat naktī. Rajonā ir izvietoti tādi kokapstrādes uzņēmumi kā A/S "Bolderaja Ltd", kurš tika dibināts 1969. gadā, A/S "Latvijas Finieris" rūpnīca "Lignums" un "Hapaks" kā arī "Būvmateriāli AN".

    Krievu salā izvietoti uzņēmumi "Latvijas propāna gāze" un "KST", kā arī "Krēmeri" un "Rīgas jūras osta Voleri". Lielā iela 69a atrodas SIA "EMR" (Eksperimentālā Mehāniskā Rūpnīca), kas ražo visu veidu rūpniecības, dzīvojamo un lauksaimniecības ēku celtniecības metālkonstrukcijas, tvertnes naftas produktu uzglabāšanai un transportēšanai, spiedientvertnes sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un transportēšanai un citu produkciju.

    Bolderājā  arī ir izvietots "Latvijas jahta" centrālais jahtklubs.

    Nevar aizmirst arī par nelieliem uzņēmumiem, kas izmanto rūpnieciskās platības.

    Bolderājas osta ir osta Daugavas grīvā un tā tika izveidota 18. gadsimta sākumā. Osta tika veidota tuvu Rīgas jūras līcim tādēļ, ka upē pastāvīgi veidojās smilšu sēkļi, kas neļāva dziļas iegrimes kuģiem iebraukt Rīgas ostā. Palielinoties kuģu un to kravu apjomam, daļu no šo kuģu atvestās kravas sāka izkraut Bolderājas piestātnēs un tālāk uz Rīgu veda ar liellaivām.

    3.3 Teritorijas iedalījums. 

    No Bolderājas apkaimes kopējās platības 13,4% jeb 111,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — ZR tā ir Buļļupe, Z Loču kanāls, A Hapaka grāvis, kurš ieplūst Daugavā, bet apkaimes DR daļā atrodas aptuveni 16 ha lielais Bolderājas karjera ezers, kura platība ir 21,6 hektāri, maksimālais dziļums 14 metri un kurš ir Bolderājas iedzīvotāju iecienīta peldvieta. Dabas un apstādījumu teritorijas Bolderājā aizņem 31,6% jeb 263,4 ha apkaimes kopplatības, un lielākā daļa šo dabas teritoriju atrodas Bolderājas DR un D daļā. Pārsvarā tas ir priežu mežs, kā arī Bolderājas un Jauno Bolderājas kapu teritorijas. Plaša un neapbūvēta teritorija kā regulāri applūstoša Buļļupes palienes pļava atrodas apkaimes Z daļā starp dzelzceļu un Lielo ielu.

    17% Bolderājas teritorijas noteikta kā ražošanas un rūpniecības teritorija, jo apkaimes DA daļa ietilpst Rīgas brīvostā, kā  arī tajā atrodas vairākas citas ražošanas objektu teritorijas. Plašu teritoriju (11,4%) Bolderājā aizņem jau pastāvoša dzīvojamā apbūve, kā arī jauktās apbūves teritorijas (9,7%). Bolderājas apkaimē atsevišķas jaunas apbūves teritorijas tiek atļautas pie Bolderājas dzelzceļa stacijas (jaukta apbūve), kā arī Bolderājas karjera A pusē apmēram 30 ha platībā (galvenokārt dzīvojamā apbūve ar apstādījumiem). Citu teritoriju izmantošanas veidu īpatsvars Bolderājā ir mazāk ievērojams, taču tiem ir būtiska nozīme apkaimes funkcionalitātes (piemēram, ceļu, dzelzceļa un tehniskās apbūves teritorijas) un dzīves kvalitātes (piemēram, publiskās apbūves teritorijas) nodrošināšanai. 

    3.4 Cits. 

    Bolderājas kapi atrodās Lielā ielā 76 (bijušie Pareizticīgo kapi) un Lielā iela 78 (bijušie luteriešu kapi, pazīstami arī  kā Jaunie Bolderājas kapi). Kopējā platība 3,6 hektāri. Atklāti 18. gadsimta beigās. Bolderājas kapos atrodas Otrā pasaules kara kritušo Latvijas jūrnieku brāļu kapi, kas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

    Bolderājas jaunie kapi ir viena no divām kapsētām Rīgā, kurās tiek ierādītas jaunas kapvietas. Otra atvērtā kapsēta ir Jaunciemā. 2008. gadā tika uzsākta kapu paplašināšana, kurā plānots izveidot papildus 15 hektārus teritorijas piemērot apbedīšanai.

    Bolderājā  atrodas arī 2 vidusskolas, 1 arodvidusskola un Mūzikas un mākslas vidusskola. Bez tā Bolderājā ir 3 bērnu dārzi, kas ir pozitīvais mūsdienās. No Pārtikas preču piegādātāju magnātiem Bolderāja savus tiklus pārstāv Suprnetto, Maxima, IKI un Latviešu Beta. Protams DUS- Lukoil un Trest. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    4. Rīgas pilsētas attīstības plāns un Bolderāja. 

    No visiem Rīgas pilsētas attīstības plāna mērķiem noteicošais, protams, ir Ziemeļu koridors, kas ir lielākais transporta infrastruktūras projekts Rīgā pēdējās desmitgadēs. Projekta mērķis ir atslogot no transporta Rīgas centru, iekļaut Eiropas nozīmes ceļu tīklā Rīgas ostu. Projekta īstenošanas rezultātā tiks uzbūvēts ātrsatiksmes autoceļs, kas šķērso Rīgu rietumu — austrumu virzienā, neskarot pilsētas vēsturisko centru. Plānotais ceļa garums būs aptuveni 29 līdz 31 km. Rietumos Ziemeļu koridors pieslēgsies Rīgas — Jūrmalas — Ventspils autoceļam pie Priedaines, bet austrumos — pie Vidzemes šosejas Berģos. Ziemeļu koridors tiks integrēts Rīgas ielu struktūrā ar 10 līdz 12 daudzlīmeņu krustojumiem. Autoceļš šķērsos arī aptuveni 400 metrus plato Daugavu. (skat. pielikums 1.)

    Bez tā, Rīgā plāno būvēt ostas pievedceļus, kas savienotu Ziemeļu transporta koridora trasi ar Bolderāju un Kundziņsalu, informēja Ziemeļu transporta koridora vadības komisijas sēdē.

    Bolderājas pieslēgums nodrošinātu ērtu Ziemeļu transporta koridora un Rīgas centra savienojumu ar Daugavgrīvu un Bolderāju pa Daugavgrīvas ielai alternatīvu trasi. Iela tiktu veidota posmā no Kleistu un Buļļu ielas krustojuma līdz Flotes un Parādes ielas krustojumam.

    Apkopojot 4. nodaļā pateikto var secināt, ka tūvākā nākotnē Rīgā izveidosies jauns un spēcigs ceļš, kas savienos Vidzemes šoseju ar Jūrmalas ceļu un ies pa Rīgas ziemeļu daļā, kur arī atrodas Bolderāja un apkaimes. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    5. Secinājumi 

    Bolderāja ir savdabīga un interesanta pilsētas apkaime ar izteikti neskārtu dabu, ūdens tuvumu, attīstīto (relatīvi) rūpniecību. Fakts, ka Bolderājas tiešā tuvumā atrodas jūras līcis, upe, Jūrmala un Rīgas centrs tikai palielina Bolderājas pievilcību citu iedzīvotāju acīs.

    Par pozitīvo var mīnēt arī pēdējos gados uzsākto tendenciju pieverst apkaimei cilvēku uzmanību. Piemēram astota RTU starptautiska vasaras skola.

    Svārigs un perspektīvs objekts ir Bolderājas osta, kas ir nopietns bonuss, salīdzinājumā ar citām Rīgas apkaimēm.

    Pie Bolderājas rajona negatīviem faktoriem var mīnet socialo atstumtību, kas izriet gan no ģeogrāfiskā stāvokļa, gan no transporta tīkla izvides, gan no sabiedrības subjektīvā viedokļa, kuru var novērot, piem. interneta diskusijās. Pie negatīviem faktoriem var piebilst arī rajona dabisko priekšrocību neizmantošanu un labiekārtotās vides neesamību, kas arī ir priekšrocību neizmantošana.

    Runājot par infrastruktūru, tad vel viens faktors, kas nepopularizē šo vietu ir medicīnas zemais līmenis, jo SIA "Bolderājas poliklīnika" Bolderājas iedzīvotajiem piedāva samēra šauru pakalpojumu klāstu, kas ir nepietiekāmi gandrīz 15 000 (2008.g.) iedzīvotajiem.

    Atgriežoties pie dzīves kvalitātes faktoriem un Bolderājas attīstības vīzijas, caur šiem, var secināt, ka lai Bolderājas iedzīvotaji varētu īstenot savus mērķus un realizēt vajadzības, jāveido jaunas darba vietas, to var realizēt, attīstot Bolderājā tūrisma infrastruktūru, kā piemēram velocelini, dabas takas, viesu mājas, aktīvas atpūtas iespējas pie ūdens.

    Lai Bolderaju vairāk sasistīt Rīgas pilsētas dzīvē, vajag transporta infrastruktūra, kas tagad nav pietiekamā līmenī. Liels iegūvums dos Ziemeļu koridora izbūve, kas dod iespēju visai Rīgas Vidzemes daļai viegli un ātri tikt uz šo vietu, nešķērsojot savā ceļā tādu vietu, ka Rīgas centrs. Ļoti svārīgi ir atjaunot dzelzceļa satiksmi ar centru, ar to var panākt Bolderāja pilnvērtigo konkurenci ar Jūrmalu, kur cilvēki, pārsvārā dodas ar vilcienu pārsežoties Rīgas centrālā stacijā- kāpēc tad viņiem nepārsesties uz Bolderājas vilcienu?

    Ziemeļu koridors dos arī klāt nākošas infrastrutūras izveides uzplaukumu, kas arī ir svarīgs faktors Bolderājas ekonomiskajā situācija.

    Bolderājas saikni ar sabiedrību vajag realizēt, mainot cilveku attieksmi pret šo vietu, organizēt dažadus pasākumus. Tie varētu būt mūzikas festivali pie ūdens, gaisa balonu svētki Spilves pļāvos vai atraktīvie pasākumi ziemas periodā.

    Cilvēka brīvo laika pavadīšanas apmierināšanu var realizēt ar transporta saiknēm, ko dos Ziemeļu koridora izbūve, ka arī ar esošās vides labiekārtosanu.

    Runājot par cilveka veselību, tad Pārdaugavas ziemeļu daļai nepieciešams medicīnas centrs Gaiļezera slimnīcas mērogā.

    Apkopojot 5. nodaļā pateikto, var secināt, ka Bolderājai vajag stipra transporta artērija, kas savienos Bolderāju ar Rīgas centru un Jūrmalu. Bolderājā jaizmanto dabas dotos priekšrocības un jāatistā tūrismu. Bolderājas tēlu sabiedrībā ir jāmaina uz pozitīvo pusi. 

    Apkopojot visu darbā pateikto, var secināt, ka šaja pētnieciskajā darbā tiek izskatīti visi šī darbā definētie uzdevumi. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    Izmantotas literatūras saraksts. 

1. Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp., kopā 239 lpp.)
2. Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2.sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 351. lpp.
3. Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne,152. lpp. 239. lpp.
4. Bolderāja. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 727. — 728. lpp.
5. Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 65.lpp.
6. Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. — 20. gs.
7. Andris Kolbergs, 2007. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — Jūrmala: Fond AKA. 466. lpp.
8. Rīga: Enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads — 202. lpp.
9. Bolderāja. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 727.—728. lpp.
10. Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 40.- 44. lpp.
11. "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. gads.
12. Rīga: Enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads — "Bolderāja", 201. lpp.
13. Rīga sociālisma laikmetā 1917 — 1975, 1980. — Rīga: Zinātne, 318.-319. lpp.
14. Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42.—49.lpp.
15. Ilze Jansone, Ivars Vīks, 1999. Latvju ceļotājs 1. // Sērija "Dzimtenes mācība" — Rīga: izdevēja Ilze Jansone. Termins "Bolderāja" 122. lpp.
16. Rīga: Enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads.
17. Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam, rdpad.lv

Pielikums nr. 1.

Rīgas Ziemeļu transporta koridora 2. un 3. posms 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Pielikums nr. 2.

Bolderājas karte.