Tautsaimniecības nozares, to klasifikācija. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra, to attīstības problēmas. Makroekonomikas plūsmas, makroekonomikas pamatrādītāji. Iekšzemes kopprodukts, tā aprēķina metode. Iekšzemes kopprodukta izlietojums. Nodarbinātības rādītāji. Inflācija, tās aprēķina metodes. Ekonomiskā augsme, tās būtība, noteikšana, nozīme. Ekonomiskās augsmes faktori.

TAUTSAIMNIECĪBAS NOZARES, KLASIFIKĀCIJA

Visa saimnieciskā darbība tiek klasificēta pa tautsaimniecības nozarēm. Pavisam ir 15 nozares, kuras sadalītas 2 grupās:

1. ir 6 ražošanas nozares:
• lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība;
• zvejniecība;
• ieguves rūpniecība;
• apstrādes rūpniecība;
• elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde;
• būvniecība.

 

2. ir 9 pakalpojumu nozares:
• tirdzniecība;
• transports un sakari;
• izglītība;
• veselības aizsardzība;
• komercpakalpojumi;
• valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana;
• viesnīcas un restorāni;
• finanses;
• pārējie komunālie, sociālie, individuālie pakalpojumi.

Latvijā pakalpojumu nozares darbības rezultāts veido vairāk nekā 60 % no IKP, attīstītajās valstīs šis īpatsvars ir vēl lielāks.

NOZARU STRUKTŪRA, ATTĪSTĪBA

IKP struktūra 2000.gadā  procentos.

tirdzniecība   18.1%;

transports un sakari   16.2%;

apstrādes rūpniecība   14.5%;

komercpakalpojumi   10.5%;

būvniecība   6.8%;

valsts pārvalde, aizsardzība   6.5%;

pārējās nozares   27.4%  (izglītība   5.4%, finanses   4.9%, vismazāk 0.4% - zvejniecība, 0.1% - ieguves rūpniecība.) 

2000.gadā bija vērojams pieaugums gandrīz visās nozarēs. Pakalpojumu nozarē 2000.gadā bija vērojams vislielākais apjomu pieaugums. Šai nozarei ar arī vislielākais kopējais īpatsvars IK struktūrā – 70.2%. Īpaši jūtams ir apjomu kāpums tirdzniecībā, kurai jau kopš 1997.gada ir strauja attīstības tendence. 2000.g. tirdzniecības nozares īpatsvars IK ir pieaudzis par 2.43 % salīdzinājumā ar 1999.gadu.

Šo apjomu pieaugumu noteica lielveikalu izveidošanās un attīstība.

      Stabili arī attīstās komercpakalpojumu nozare. Būtisku nozares daļu 18% ieņem reklāmas pakalpojumi, kuru apjoms ir pieaudzis par 27%.

      Transports un sakari ir ievērojami pieauguši. Visos transporta veidos 2000.gadā ir audzis kravu apgrozījums, vienīgi pasažieru pārvadājumos ir vērojams samazinājums.

      Stabili attīstās būvniecības nozare. Pēc ievērojama krituma 1990.-1993.gadā, šī nozare ir sākusi attīstīties tikai kopš 1999.gada. Šajā nozarē 2000.gadā ir ievērojams kāpums – 8.4%.

      Apstrādes nozare pēc 1998.g. straujā apjoma pieauguma bija pārdzīvojusi kritumu 1999.gadā, bet 2000.gada apjomi ir nedaudz uzlabojušies par 5.7%. Daudzas tās apakšnozares strādā pēc ārzemju pasūtījumiem, līdz ar to attīstību ietekmē pasūtījumu apjoms, kā arī valūtas kursa svārstības.

      Neskatoties uz eiro kursa samazinājumu, tekstilmateriālu ražošanas apjomi auguši par 9.2%, kāpuši arī metālizstrādājumu ražošanas apjomi.

Lielu kāpumu uzrādījusi  farmācijas rūpniecība un kosmētisko līdzekļu ražošana –  21.9%.

      Lauksaimniecībā  1999.gadā bija apstājies kritums, kurš bija iesācies 1998.gadā pēc Krievijas finansu krīzes. 2000.gadā šī nozare ir uzrādījusi kāpumu par 4.8%, tā pamatā ir pieaugums augkopībā un lopkopībā.

      Joprojām mežsaimniecība, kokmateriālu sagatavošanas nozare parāda augstas attīstības tendences. Koksnes un tās izstrādājumu nozarei ir vislielākais īpatsvars Latvijas eksportā (35.3%), un Latvijas eksporta partneri pēdējā laikā ir Vācija, Zviedrija, Lielbritānija, Lietuva, Igaunija.

      Zvejniecības nozare no 1996.-1999.g. piedzīvoja kritumu, bet 2000.gadā arī tai vērojams apjoma pieaugums par 8.6%. Tas attiecas arī uz zivju produkcijas realizācijas apjomu pieaugumu. 77% saražotās zivju produkcijas tiek eksportēti, eksportē arī svaigas izejvielas, paplašinās noieta tirgi ārvalstīs, galvenokārt Krievijā.

      Banku sektors 2000.gadā guva 36.9 miljonus latu lielu peļņu, kas pārsniedz 1999.gada rezultātus par 19 milj.Ls. (99.g. – 17.9 milj.Ls.).

Lielākie ieņēmumi bija procentu ieņēmumi no klientiem izsniegtajiem kredītiem – 34% un komisijas naudas – 24%. Procentu ieņēmumi no prasībām pret kredītiestādēm veido 11% no kopējiem ieņēmumiem.

2000.gadā ir pieaudzis arī ilgtermiņa kredītu apjoms (par 45% pieauga kredīta apjoms, kuru atmaksas termiņš pārsniedz gadu, tajā skaitā ilgtermiņa kredīta apjoms pieauga par 86%).

Sekmīgi attīstās arī  hipotekārā kreditēšana.

Visvairāk kreditēta tiek tirdzniecība, apstrādes rūpniecība. Kredīti nerezidentiem ir samazinājušies par 32 milj.Ls. jeb 18%.

      Transports. 2000.gads Latvijas ostām ir bijis veiksmīgs. Pieaugums vidēji lielajās ostās – 10%.

Latvijas ostas un transports ir konkurētspējīgi, ar nosacījumu, ja Krievijas dzelzceļa tranzīta politika nav diskriminējoša.

Latvijas ostās kravu apgrozījums ir audzis. 1999.gadā tas bija samazinājies. Arī tranzītplūsma caur Latviju nav samazinājusies.

Transports ir nozīmīga valsts tautsaimniecības nozare, kas veido aptuveni 10% no IKP pievienotās vērtības. Transporta un tranzīta uzņēmumu ienākumi gadā pārsniedz 250 milj.Ls. Latvijas transporta uzņēmumu ienākumi ir no Krievijas tranzīta, kā arī no sadarbības ar Baltkrieviju un Kazahstānu. Kopā 10 Latvijas ostās 2000.gadā tika pārkrauts par 5.7% vairāk nekā 1999.gadā. No tām 90% ir tranzītkravas (Ventspils ostā tās veido gandrīz 100%, Rīgas un Liepājas ostās aptuveni 75%).

Lielākā daļa no tranzītkravām (vairāk nekā 60%) ir jēlnafta un naftas produkti.

Nozīmīgas kravu grupas ir minerālmēsli un kokmateriāli. Līdere starp reģionālajām ostām ir Skultes osta.

      Latvijas Dzelzceļš. Tranzītpārvadājumi pa dzelzceļu sasniedz 4.5% no visām pārvadātajām kravām. 20z00.gadā pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa kravu apgrozījuma rādītāji. Labākus saimnieciskos rādītājus iegūt apgrūtina valsts sociālo funkciju risināšana – valsts un pašvaldības nesedz dzelzceļa pasažieru pārvadājumu radītos zaudējumus.

Autopārvadātāju problēma – nepietiekamais Krievijas atļauju skaits.

Autotransporta kravu apjomi 2000.gadā samazinājušies par 1.5%. Pēdējos gados Latvijas lielākās investīcijas ieguldītas tieši galvenajos tranzīta koridoros un ostās.

Mežu nozare . 2000.gads visiem mežu nozares uzņēmumiem nav bijis vienāds, jo daudzi cieta no eiro kursa krituma, tāpēc samazinājās to neto apgrozījums, tomēr daudzi 2000.gadā uzrāda lielāku neto apgrozījumu nekā 1999.gadā.

Bez eiro, ieņēmumu apgrozījumu ietekmēja arī uguns. Piemēram, A/S Vulkāns neto apgrozījums ugunsgrēka dēļ 2000.gadā bija par 1.49 milj.Ls mazāks nekā 1999.gadā. Arī SIA Ventspils koks cieta no ugunsgrēka.

Neraugoties uz grūtībām, 2000.gadā mežu nozares devums eksportā ir palielinājies līdz 43.2% no Latvijas kopējā eksporta.

Tekstilindustrijas ražošanas apjomi pieauguši par 10%. Lielākā daļa tekstilindustrijas uzņēmumu plāno strādāt ar tādu ražošanas pieaugumu, lai šogad sasniegtu Krievijas ekonomiskās pirmskrīzes  sākuma līmeni. Šiem uzņēmumiem, lai varētu modernizēt savas ražotnes, trūkst apgrozāmo līdzekļu. Pelnīt traucē valūtas kursa svārstības (Ls piesaistīts SDR grozam).

Būvniecība. 2000.gadā turpina ikgadējo augšupeju. Ši nozare kopš 1998.gada ir viena no dinamiskākajām nozarēm. No 1995.-2000.g. ražošanas apjomi tajā ik gadu pieaug vidēji par 9.4%.

Pozitīvie rādītāji: - pastāvīgo būvdarbu apjoma pieauguma tempi; būvmateriālu kvalitātes paaugstināšanās, būvniecības pakalpojumu eksporta pieaugums.

2000.gadā notika būvmateriālu cenu samazināšana par 4.1%. Būvniecības nozare ir viena no nedaudzajām, kur saglabājas ļoti zems bezdarba līmenis, trūkst augsti kvalificēti speciālisti, to kompensē ar ārvalstu speciālistu piesaisti. 2000.gadā lielākā daļa 57.4% būvniecības koncentrēta joprojām Rīgā (2.vietā – Ventspils, 3. – Rīgas rajons).

Būvniecības kavējošais faktors reģionos: neattīstīta teritoriālā plānošana, vietējām pašvaldībām nav ne plānojuma, ne apbūves noteikumi. Visvairāk 2000.gadā tika būvēti tirgi, samazinājušies ielu un ceļu būvniecības apjomi. Dzīvojamo ēku būvniecība samazinājusies par 4.7%. Pagaidām dzīvojamā sektora būvniecībā Latvijā dominējošais ir privātais kapitāls, kas tiek ieguldīts galvenokārt savrupmāju individuālās apbūves attīstībā.

Sakari. Telekomunikāciju uzņēmumiem joprojām lielākā peļņa Latvijā. LMT – 25.67 milj., Lattelekom – 23.32 milj.

MAKROEKONOMISKĀS PLŪSMAS

Kopumā aprit 3 veidu makroekonomiskās plūsmas.

1. Plūst resursi jeb ražošanas faktori – zeme, darbs, kapitāls, uzņēmējdarbības spēja (peļņa).
2. Preces jeb produkti (saistīts ar ražošanu, darba gala rezultāta produkti).
3. Nauda – praktiski plūst kopā ar 1. un 2. plūsmu. Nauda plūst divos veidos, kuri mainās:

• Ieņēmumi un izmaksas ir viena un tā pati naudas forma;

• Līdzsvara nosacījumi balstās uz – vai izmaksas sakrīt ar ienākumiem.

Izņēmums šim principam ir tad, ja naudai neko pretī nedod: nodokļu iekasēšana, transferti, sociālā un humanitārā palīdzība, pensijas, pabalsti, stipendijas.

Investīcijpreces:

1. Celtniecības pakalpojumi
2. Visi ražošanas līdzekļi, pamatlīdzekļi
3. uzkrājumi.

Investīcijpreces ir domātas nākotnei, attīstībai un atdeve būs pēc kāda laika. Piemēram, ieguldījumi zinātnē.

Investīciju avoti:

1. iekšējie (amortizācijas atskaitījumi, nesadalītā peļņa),
2. ārējie (banku kredīti, vērtspapīru pārdošana).

MAKROEKONOMIKAS PAMATRĀDĪTĀJI

1. Makroekonomiskās plūsmas

Lietas, kas aprit ekonomikā  – resursi, produkti, nauda.

2. Kopprodukts

Kopprodukts – valsts ekonomikā gada laikā saražoto galaproduktu un pakalpojumu kopējā tirgus vērtība.

Makroekonomikā vērtē  kopprodukta pieauguma tempus. Tie parāda vai ekonomika ir augoša un attīstās.

IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju (absolūtais rādītājs).

IKP pieauguma tempi

1990.gada sākumā IKP ievērojami krītas, sākot no 1995.gada tempi sāk augt, krīze tiek pārvarēta. 1997.gadā sasniegts augsts rezultāts ~8.5%.

1998.gadā sakarā  ar Krievijas finansu krīzi, pieauguma tempi samazinājās ~2.6%, strauji pieauga bezdarbs.

1998.gadā ~3.9%, 1999.gadā  ~1%.

2000.g. Latvijas tautsaimniecībā  kopumā bija veiksmīgs, to apliecina aigstie makroekonomiskās attīstības rādītāji. IKP pieaugums bija augstākais starp visām ES kandidātvalstīm, sasniedzot 6.6%. Šādu tempu pieaugumu 2000.gadā noteica veiksmīgā attīstība daudzos tautsaimniecības sektoros (Latvija ir apsteigusi Igauniju).

2001.gada pirmajā pusē  IKP pieaugums ir straujš 8.2%.

3. Nodarbinātība

Vērtē nodarbināto skaitu nozaru struktūrā un bezdarba līmeni valstī.

Bezdarba līmenis Latvijā  krasi atšķiras pa reģioniem. Rīgā un Ventspilī ir zemākais bezdarbs ~ 3;4%. Latgalē vislielākais ~20%.

 
 

4. Cenu vidējais vai vispārējais līmenis
• inflācija
• deflācija

Vasaras mēnešos parasti tiek novērota deflācija, saistīta ar pārtikas produktu cenu samazinājumu. Uz 01.09.2000. gada inflācija bija 2.5%. Zema inflācija parāda stabilitāti ekonomikā. Uz 01.12.2000.tā bija 2.6% apmērā, kas tiek uzskatīta par apmierinošu. Uz 01.10.2001.inflācija ir ~1,...%

5. Fiskālie rādītāji
• budžets, budžeta deficīts % no IKP, fiskālais deficīts.

Pieļaujamā robeža, kuru nosaka ES valstis ir 3 % no KP. Palielinot budžeta deficītu līdz 2.46% no IKP (Latvija SVF solīja 2%, Latvijā var tikt apdraudēts investīciju pieplūdums. Sākotnēji valdībā iesniegtajā projektā deficīts bija plānots 1.73% no IKP, taču valdība nolēma palielināt izdevumu daļu par 20 milj.Ls, no kuriem lielāko daļu – 11.6% - piešķirs veselības aprūpei.

2002.gada budžets ir veidots, prognozējot nākamgad 6% IKP pieaugumu salīdzināmajās cenās un 3% inflāciju. IKP prognoze ir lielāka nekā sākotnēji, ņemot vērā Latvijas pašreizējos attīstības tempus un nākotnes iespējas.

• valsts parāds (uzkrātie, aizņemtie līdzekļi). Tiek pieļauts 60% no IKP, Latvijā ~14%.

6. Monetārie rādītāji

• procentu likmes naudas tirgū, refinansēšanas likme 3.5%, inflācija, ilgtermiņa kredītu procenti, valsts vērtspapīru likmes.

7. Ārējā ekonomiskā darbība

• ārējais tirdzniecības stāvoklis, maksājumu bilance (negatīva bilance – valstī tīrais imports, pozitīva – tīrais eksports).

   Latvijā  šī bilance ir negatīva, imports pārsniedz eksportu. Salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, situācija ir mazliet uzlabojusies.

IEKŠZEMES KOPPRODUKTS, TĀ APRĒĶINA METODES

 

   IKP –  raksturo visu valstī esošo saimniecisko vienību gada laikā  saražoto galaproduktu.

IKP aprēķina metodes

1. Ražošanas metode

Vienīgā metode, kas parāda nozaru struktūru.

1. Kopējā produkcijas izlaide
2. Starppatēriņš
3. Pievienotā kopējā vērtība (1.-2.)
4. Netiešie nodokļi

KP = 3.+4.

2. Klasiskā metode (izmaksu metode).

1. Mājsaimniecību individuālās patēriņa izmaksas
2. Uzņēmumu investīciju izmaksas
3. Valdības preču un pakalpojumu iepirkumu izmaksas
4. Tīrais eksports

KP = 1.+2.+3.+4.

3. Aprēķins pēc ienākumiem

1. Darba samaksa
2. Peļņa
3. Rente
4. % no kapitāla
5. Amortizācijas atskaitījumi
6. Netiešie nodokļi

KP = 1.+2.+3.+4.+5.+6.

IEKŠZEMES KOPPRODUKTA IZLIETOJUMS

KP pēc izmaksām (AD) = C+I+G+X

IKP sastāv no galapatēriņa izdevumiem (mājsaimniecību patēriņš C, valsts izdevumi –G), investīcijām (tās sastāv no izmaksām par investīciju precēm un krājumu izmaiņām gada laikā), tīrā eksporta - X( importa un eksporta starpība).

IKP vērtē gan faktiskās cenās, gan vidējās cenās. Vidējās tiek izmantotas, lai varētu salīdzināt IKP dinamiku ar iepriekšējiem gadiem. Latvijā par bāzes gadu parasti ņem 1995.gadu.

Izmaksu plūsmas aprēķina:

C= a+bY (a –minimālais patēriņš, ja ienākumi ir 0 (tiek patērēti iepriekšējo gadu uzkrājumi), b – koeficents, kas parāda kāda daļa no ienākumu pieauguma tiek patērēta, Y – kopējie ienākumi).

Ja reālais patēriņš lielāks par ienākumiem, rodas uzkrājumi. Uzkrājumi ir lielums, kas paliek pāri no ienākumiem pēc patēriņa. S=Y-C jeb S=f(Y), tātad S=Y-(a+bY) jeb S =(1-b)*Y-a (uzkrāšanas galējā tieksme).

Ja ir uzkrājumi, tad rodas līdzekļi investīcijām.

Ja tiek pieņemts līdzsvara nosacījums, ka uzkrājumi ir vienādi ar investīcijām S=I, tad I=f(Y). Līdz ar to var uzskatīt, ka IKP =C+I

(Reāli visi uzkrājumi nekad netiek investēti!!!).

Investīciju izmaiņu faktori: kredītu % likmes samazinājums, lai varētu vairāk investēt, jaunas tehnoloģijas, kur ieguldīt investīcijas, dažāda veida resursi – kapitāla, darba spēka resursi, investīciju klimats valstī, nodokļi (UIN), lai varētu investēt vairāk, jāsamazina UIN.

      Ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem, tātad: C=f(Y)=f(Y-T) – pēcnodokļa patēriņš. Nodokļi ietekmē AE (izmaksas), jo patēriņu veido ieņēmumi, no kuriem tiek atskaitīti nodokļi, savukārt nodokļi ir bāze rādītājam G.

      Atkarībā  no laika un mērķiem izdala 2 veidus;

1. stimulējošā politika;
2. kavējošā politika.

Stimulējošā: ražošanas stimulēšana, izmanto krīzes laikā. Uzdevums ir palielināt AD ar šādiem instrumentiem: palielināt G, un samazināt T. To dara vienlaicīgi vai katru atsevišķi – veidojas plānots budžeta deficīts.

Negatīvā  ietekme, jo var augt inflācija.

Kavējošā politika

Mērķis ir inflācijas kavēšana, izmanto uzplaukuma laikā. Uzdevums ir palielināt AD. Instrumenti: palielināt nodokļus, samazināt valsts pirkumus. Var izraisīt negatīvu ietekmi, jo kavē ražošanu.

AD ietekmē  arī tīrais eksports, jeb X

Ja tīrais eksports ir ar + zīmi, tad: palielinās AD;

Ja tīrais eksports ir ar – zīmi, tad AD samazinās.

NODARBINĀTĪBAS RĀDĪTĀJI

Nodarbinātība – darbaspēka, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ekonomikā.

Darbaspēks – iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā 15-60g. Vīriešiem, 15-57.5g.sievietēm.

Atskaita invalīdus, pensionārus, cilvēkus uz atvieglotiem noteikumiem (baletdejotāji pēc 45.g.vecuma, ķīmiskās rūpnīcās strādājošie), studenti, mājsaimnieces, ilgstošie bezdarbnieki.

Nodarbinātās personas: personas, kas pieder pie darbaspēka un strādā vismaz 1 stundu nedēļā algotu darbu vai no 12-14 stundām ģimenes uzņēmumā bez atalgojuma.

Bezdarbs- ekonomiskais stāvoklis, ka tie, kas vēlas strādāt nevar atrast darbu pie noteikta darba samaksas līmeņa.

Bezdarbu aprēķina % = bezdarbnieku skaits/ ek.aktīvo iedz. skaits*100

Pilna nodarbinātība – situācija, kad nepastāv cikliskais bezdarbs.

Bezdarba veidi: dabīgais un nedabīgais. Dabīgais iedalās 3 veidos: sezonālais, nepārtrauktais, strukturālais. Nedabīgais ir tikai cikliskais.

Cikliskais ir atkarīgs no cikla stāvokļa, rodas krīzes laikā. 

Nepārtrauktais – cilvēki maina darbu, dzīvesvietu, studenti uzreiz nevar atrast darbu....

Strukturālais – izmaiņas pašā ražošanā, ražošana krīt, mainās apjomi.

Latvijā  bezdarbs~7%, citi apsekojumi ~14%.

INFLĀCIJA, APRĒĶINA METODES

Inflācija- vidējā cenu līmeņa paaugstināšanās.

Aprēķina metodes: Inflāciju aprēķina ar cenu indeksu palīdzību. 

• vispārējā  pieeja

Cenu indeksu aprēķina, reizinot preces cenu apskatāmajā periodā ar preces apjomu un dala ar preču cenu bāzes periodā, kas pareizināta ar šīs preces apjomu.  

Inflāciju rēķina pa preču grupām.

Patēriņa Cenu Indekss =p1 / p0 *W

W –  preču grupas īpatsvars patēriņa grozā. 

Inflācijas līmenis= Cenu indekss – 100%

Inflācijas kritēriji:

1. Preces

Patēriņa inflācija – rēķina pēc PCI, ražošanas inflācija –  rēķina pēc starppatēriņa precēm, KP inflators – rēķina cenu izmaiņas visam KP uzreiz.

KP inflators = Nominālais KP / Reālais KP *100%

2. Pēc lieluma

Normāla, ja 10-15%, optimāla, ja 2-3%.

Normāla –  dabas resursi samazinās un palielinās to ieguve.

Optimāla –  dzīves līmeni saista ar ienākumiem. 70% jābūt darba samaksai, 30% pārējiem ienākumiem. Pieaugot algām, pieaug preču cenas, tam savukārt nepieciešama lielāka darba samaksa...

3. Pēc cēloņiem
• pieprasījuma inflācija
• ražošanas izmaksu vai piedāvājuma

AD pārsniedz AS, rodas cenu pieaugums.

Pieprasījuma inflācija AD aug straujāk nekā AS.

Pieprasījuma inflācija rodas ekonomikas uzplaukuma laikā, liels pieprasījums, bet maz preču.

Ja aug izmaksas, ceļas pašizmaksa – AS var kristies, jo ražotāji nevar pārdot tik daudz, cik iepriekš. 

INFLĀCIJAS SEKAS.

1.krītas naudas vērtība, var iegādāties mazāk preču. Naudas masas apgrozījuma pieaugums, naudas tirgus nestabilitāte.

2.nacionālās valūtas devalvācija (attiecība pret ārzemju valūtām)

3. var zaudēt uzkrājumu īpašnieki, fiksēto ienākumu saņēmēji, kreditori.

Ja nestabila finansu sistēma, investīcijas samazinās.  

EKONOMISKĀ  AUGSME.

Ekonomiskā  augsme – ir ekonomikas pamatrādītāju augšana un pieaugums.

E. augsmi nosaka aprēķinot pieauguma un augšanas tempus, izmanto:

Pamatā  izmanto 2 rādītājus:

• KP (bez amortizācijas)
• TP (TP= KP- amortizācija) Amortizācija ir iekšējais investīciju avots.

 

Ekonomisko augsmi saista ar dzīves līmeņa pieaugumu, jo lielāks KP, jo augstāks dzīves līmenis.

Saista arī  ar ražošanas izmaksu minimizāciju. Augot ražošanas apjomam, mainās izmaksas uz 1 vienību. Rodas iespējas jaunu vajadzību apmierināšanai. Pieaug iespējas risināt sociālas, ekoloģiskas problēmas.

Ja KP aug, attīstās zinātne, atrisinās resursu ierobežotība.

Ekonomikas augsmes standarti 5-6%, 11% - ekonomikas pārkaršana.

Pie mazāka KP ir vieglāk pieaudzēt 5-65, nekā pie liela KP (lielās valstīs, attīstās),

Latvijā  6.5%, ES –2.4%. Attīstītās valstis attīstās lēni, bet stabili.

EKONOMISKĀS AUGSMES FAKTORI

 

1. Reālās attīstības faktori – piedāvājuma faktori
• dabas resursi un to kvalitāte
• darba resursi un to kvalitāte
• kapitāla resursi
• jauna tehnoloģija
2. Pieprasījuma faktori
• pieprasījums
• resursu sadale

 

Izšķir 2 ražošanas attīstību līmeņus;

1. ekstensīvais – iesaistot ražošanā jaunus resursus, palielinot daudzumu;
2. intensīvais – efektīvāk izmanto esošos resursus, darba ražīgums.

 
 

Ražošanas apjoms= darba patēriņš * darba ražīgums

Darba patēriņš- nostrādāto stundu skaits. 

Nostrādāto stundu skaits = nodarb. skaits *1 nodarb. nostrādātais stundu vidējais skaits.

Darba ražīgums – vienas stundas vidējā izstrāde. Darba ražīguma nozīme ekonomiskajā augsmē – saražotās produkcijas daudzums uz 1 cilvēku.

Ietekmējošie faktori: tehniskais progress, investīcijas, izglītība, resursu efektīvais izlietojums, psiholoģiskais klimats, sociālais klimats.

Kopējo darba ražīgumu aprēķina KP / nostrādāto stundu skaits ekonomikā.  
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana. Preces būtība. Patēriņa preces un kapitāla ( investīciju ) preces. Privātās un sabiedriskās preces. Darba dalīšana un specializācija. Tirdzniecība un tirgus lielums. Tirdzniecības izdevīgums. Tirdzniecības absolūtā un salīdzinošā priekšrocība.

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana

 

Saimnieciskie labumi ir cilvēka saimniecības darbības objekti, kuriem pieskaitāmi pakalpojumi un materiālie labumi, kas noder cilvēka personīgo un ražošanas vajadzību apmierināšanai, piemēram, pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmetu remonts, televizors u.c., kā arī izejvielas un pusfabrikāti.

Saimniecisko labumu pzaīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Ekonomikas teorija šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm.

Precēm raksturīgas trīs pazīmes:

1. to retums jeb nepietiekamība
2. to objektīvais vai subjektīvais derīgums;
3. to pieejamība.

Brīvos labumus, kas nav tirgus darījuma objekts, jo to raksturīgā pazīme ir to pārpilnība, nepieskaita precēm un Ekonomikas teorija gandrīz pilnīgi izslēdz no tajā apskatāmo jautājumu loka.

Saimniekošanas galvenā problēma ir tādu preču izgatavošanam kuri nav dabūjami pietiekamā daudzumā. Šo preču izgatavošanu, lietojot ražošanas faktorus, sauc par ražošanu. Tomēr ne jau visas preces, kuru skaits ir ierobežots, var saražot (piemēram, zeme).

Preces var klasificēt šādi:

1. Saražotās preces pēc to lietojuma iedala:

1. patēriņa precēs - pārtika, apģērbs, mājoklis un pakalpojumi veido daļu no saimnieciskaj;am precēm, kuru skaitā ir visas preces, kas noder saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšānai.

2. ražošanas precēs - tiek pieskaitītas saimnieciskajām precēm, taču tās nekalpo tieši saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai.

2. Pēc materialitātes preces iedala:

1. lietiskās precēs - auto, televizors, limonāde u.c. – materiāls raksturs.

2. Pakalpojumos (nemateriālās preces) – nav pārnēsājamas, transportējamas vai uzkrājamas.

3. Pēc preces vērtējuma tās iedala:

1. neitrālās precēs – prece pret kurām patērētājs nejūt nepatiku, bet nevar teikt, ka arī tās viņam patīk, viņš ir vienaldzīgs pret šādām precēm.

2. sliktās precēs – patērētājam nepatīk.
4. Pēc dalāmības preces iedala:

1. Dalāmās preces – bez grūtībām var sadalīt sīkākās mērvienībās (graudi, cukurs, sviests utt).
2. Nedalāmās preces – nevar sadalīt sīkākās mērvienībās (auto, laiva utt).

5. Pēc savstarpējās lietojamības preces iedala:

1. Savstarpēji papildinošās (pīpe un tabaka)
2. Savstarpēji aizstājošās (sviests un margarīns)
3. Pēc lietojuma nesaistītās ( sēnes, lidmašīna, mēbeles utt)
6. Pēc preču viendabības preces iedala:
1. Viendabīgās (homogēnās) preces – ja nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām (atšķirīgs iesaiņojums, reklāma utt).
2. Neviendabīgas (nehomogēnas) preces  - ja ir atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām.
7. Atkarībā no tā, kā mainās preces pieprasījums, ja mainās ienākumi, preces iedala:

1. Normālās (augstvērtīgās) preces – pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) pieaug arī preces pieprasījums.
2. Mazvērtīgā prece - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) samazinās arī preces pieprasījums.
3. Piesātinājuma preci - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) nemainās arī preces pieprasījums.

8. Pēc tā kā īpašumā preces atrodas, tās var iedalīt:

1. Privātās preces – preces, kuras var patērēt tikai viens indivīds un tās vienlaikus nevar patērēt citi indivīdi. To patēriņā pastāv sāncensība starp indivīdiem. Piemēram, pļaujmašīnu zālāja vienlaikus var izmantot tikai viens cilvēks. Līdzīgs piemēr ir arī pārtika un apģērbs.
2. Sabiedriskās preces – preci, kuru patērē viens indivīds, bet netiek izslēgta iespēja, ka to var patērēt vienlaikus arī citi indivīdi, sauc par sabiedrisko preci. Šo preču patēriņā nav vērojama sāncensība. Piemēram, ielu apgaismojums, dziesmas, dzejoļi utt. Bieži vien valsts šīs preces nodod patērētāju rīcībā bez maksas.
3. Privāti sabiedriskās preces – preces, kuru patēriņā zināmā to lietošanas intensotātē iestājās sāncensība, sauc par individuāli sabiedriskām precēm. Piemēram, pasažieru skaits, kuru var pārvadāt viens autobuss, kuģis, lidmašīna, ir ierobežots. Šāds ierobežojums pastāv arī teātra apmeklējumos utt.

Darba dalīšana un specializācija

Ar specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteikta produkta izgatavošanu.

Specializācija rodas līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja cilvēks izvēlas kādu noteiktu profesiju, kas saistīta ar kādu darba izpildi, kas tam vislabāk padodas, tas var, lietojot vienu un to pašu darba daudzumu, saražot vairāk produkcijas. Palielinās šīs produkcijas izgatavošanas ātrums, uzlabojas tās kvalitāte. Efektīvšk tiek izmantoti ražošanas faktori. Nemitīgi tiek uzlabota iekārta, instrumenti un ražošanas tehnoloģija.

Specializācijai ir arī būtisks trūkums. Ja notiek specalizācija noteiktu darbu veikšanā, to izpildītāji nonāk savstarpējā atkarībā. Ja kāds no darba veicējiem  kādu iemeslu dēļ pārtrauc preces ražošanu un piegādi, tad lielās grūtībās var nonākt pārējie izpildītāji, kuru preču ražošana ir ar to saistīta. Piemēra, automobiļu būvniecības industrijā, ja kāda rūpnīca, kas ražo automobiļu dzinējus, streiku, avārijas vai citu iemeslu dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad var apstāties automobiļu ražošana arī citās šīs nozares rūpnīcās.

Specializācija var izpausties dažādi. Var būt ne tikai cilvēku specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija produkcijas ražošanā. Var tikt lietota specializēta tehnoloģija, aprīkojums, ražošanas iekārta. Arī lauksaimniecībā ieviešas specializācija. Industriāli attīstītās valstīs parasti ir vērojams augsts specializācijas līmenis, pat darba operāciju un instrumentu specializācija. Mazattīstītās valstīs zemāka specializācijas līmeņa dēļ vieni un tie paši ciklvēki veic vairākus dažāda profila darbus.; tiek izmantoti vairķai instrumenti. Specizāciju nosaka arī veicamais darba apjoms. Tā, piemēram, centrālā pastā, kur darba apjoms ir liels, lietderīgi ir specializēties dažādu darbu veikšanā: vēstuļu šķirošāna, paku pieņemšanu un izsniegšāna utt, taču vienā mazā pasta nodaļā šāda specializācija nav lietderīga mazā darba apjoma dēļ.

Uzņēmumā, sadalot sarežģītus ražošanas procesus daudzās vienāršākās operācijās, var ievērojami paaugstināt darba ražīgumu un pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu (montāža ar konveijera palīdzību). Produkcijas ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas, sauc par darba dalīšanu.