Saturs 

Ievads 2

1. Centrālās bankas loma banku sistēmā 3

1.1. Centrālas bankas attiecības ar pārējām bankām un kredītiestādēm 3

1.2. Centrālas bankas neatkarība. 4

1.3. Centrālas bankas raksturīgie pienākumi 5

2. Latvijas Bankas darbība. 8

2.1. Latvijas Bankas mērķis. 8

2.2. Latvijas Bankas funkcijas 10

2.2.1. Latvijas Bankas monetārā politika 10

2.2.2 Banku banka un norēķinu centrs 17

2.2.3.  Valdības banka 21

3. Latvijas Banku darbība mainīgos ekonomiskos apstākļos 23

Secinājumi 26 
 

Ievads

Latvijas ekonomiskai politikai ir divas sastāvdaļas – fiskāla politika, ko īsteno valdība, un monetāra politika, ko īsteno centrāla banka, kuru lēmumi nav atkarīgi no valdības norādījumiem un politisko vai finanšu grupējumu interesēm. Tas ir divi politikas veidi, ar kuru palīdzību var regulēt ekonomisko situāciju valstī.

Jebkurā attīstītājā  valstī monetāras politikas centrā atrodas centrāla banka, jo tieši tā pārvalda ar monetāras politikas instrumentiem. Centrālā banka nodrošina visu banku un finansu sistēmas funkcionēšanas stabilitāti un īsteno valsts monetāro politiku tā, lai nodrošinātu cenu stabilitāti un sekmētu ekonomikas izaugsmi.

Latvijas banku sistēmas darbības centrā ir Latvijas Banka, kurai ir vairāki noteikti uzdevumi un izvirzīts konkrēts mērķis, pēc kura vadoties, tā cenšas sekmīgi vadīt valsts ekonomiku un radīt valstī līdzsvarotu naudas apgrozību. Efektīva funkciju un uzdevumu izpildīšana nosaka pozitīvu ekonomisku attīstību. 
Paskatoties uz ekonomisko situāciju Latvijā šodien, varām pamānīt, kā galvenokārt tiek īstenotā aktīva fiskāla politika – nodokļu likmes un valdības izdevumu izmaiņas, taču par monetāru politiku ir dzirdāms mazs. Sakarībā ar nodokļu izmaiņām, mainās arī cenas valstī, kas savukārt ietekmē uz iedzīvotāju labklājības līmeni. Inflācijas cēloņi var būt dažādi, tieši tāpēc ļoti svarīgi, lai Latvijas Banka veiksmīgi un laicīgi varētu to izanalizēt un izvēlētie pareizo cenu stabilizēšanas instrumentu.

Līdz ar to, darba galvenais mērķis ir pētīt un analizēt Latvijas Banku, tās būtību, funkcijas, monetārās politikas instrumentus, novērtēt un izteikts secinājumus par Latvijas Banku un to darbību.

Lai sasniegtu kursa darbā  izvirzītos mērķus ir svarīgi dot atbildes uz tādiem jautājumiem kā centrālas bankas nepieciešamība, tās neatkarība no valsts lēmumu pieņemšanā un monetāro politiku īstenošanā, Latvijas Bankas mērķu, uzdevumu un funkcijas būtība, kā arī apskatīt Latvijas Bankas iespējamo ietekmi uz inflācijas līmeni valstī.

Kursa darbā ir izmantoti LR - likumi, kas ir saistīti ar bankām, autoru speciālā ekonomikas literatūra, kā arī statistiskie izdevumi un bankas pārskati.

1. Centrālās bankas loma banku sistēmā

1. Centrālas bankas attiecības ar pārējām bankām un kredītiestādēm

Jebkurā valstī  centrālo vietu banku sistēmā aizņem valsts centrāla banka. Dažādās valstīs šādām bankām ir dažādi nosaukumi: nacionālie, valsts, emisijas, rezervju, Federāla Rezervju Sistēma (ASV), Anglijas Banka, Japāna Banka, Itālijas Banka u.c.

Pirmās centrālas bankas veidojās kā komercbankas ar tiesībām emitēt banknotes. Neskatoties uz to, ka pirmā banka, kas veica emisiju, bija Stokholma Banka (1650.g. tā izlaida noguldījumu sertifikātus zelta monētām, kuras tika izrakstītas uz uzrādītāja un apgrozījās līdzīgi ar citu naudu visās Zviedrijas Karalistes teritorijās), par pirmo emisijas banku uzskata izveidotu 1964.g. Anglijas Banku, jo tā saka izlaist banknotes un uzskaitīt komerciālus vekseļus. Pēc tām, izņemot banknotes emitēšanu, centrālai bankai bija piešķirta valsts kasiera loma, starpnieka starp valsts un komercbankām, valsts monetāras politikas pavadoņa. Tā kā centrālas bankas bija komercbankas, tie bija nacionalizētas (arī tagad centrālas bankas kapitāls pilnībā vai daļēji pieder valstij).

Centrālo emisijas banku veidošana bija saistīta ar koncentrācijas un kapitāla centralizācijas procesiem, ar parēju uz vienotu nacionālo monetāru sistēmu.

Visās attīstītājās valstīs ir dažādi likumi, kurās noformulēti un noteikti centrālas bankas uzdevumi un funkcijas, ka arī nosacīti tas īstenošanas metodes un instrumenti.

Dažādās valstīs centrālas bankas galvenais uzdevums noteikts konstitūcijā. Parasti, par galveno tiesības aktu, kas regulē valsts bankas darbību, kalpo likums par valsts centrālo banku; tās nosaka organizatoriski-tiesisko statusu pēdējam, vadošo sastāva iecelšanas vai ievēlēšanas procedūru, statusu attiecībās starp valsts un valsts banku sistēmas. Ar šo likumu nostiprināta centrālas bankas pilnvara kā emisijas valsts centrs.

Mijiedarbība starp centrālo banku un banku sistēmu regulējas ar kredītiestāžu likumu. Šis likums nosaka kredītiestāžu pamattiesības un pienākumus attiecībā uz centrālo banku. [1]

Latvijas kredītiestāžu sistēmas modelis ir divu līmeņu kredītiestādes. Tas būtība ir: sistēmas centru veido valsts centrālā banka – Latvijas Banka, ap kuru grupējas dažādas kredītiestādes. Centrāla banka kredītiestāžu sistēmā veido pirmo, svarīgāko līmeni. Latvijas Bankai ir ekskluzīvas tiesības un pienākums veidot monetāro politiku un ieviest to, emitēt nacionālo valūtu, noteikt tās kursu un uzraudzīt naudas apriti, uzraudzīt un regulēt komercbanku darbību. Komercbanku un citu finanšu tirgus institūciju tiešo uzraudzību veic Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Latvijas Banka neveic komercdarbību finanšu sektorā. [25]

Latvijas Banka drīkst atvērt kontus Latvijas valdībai, kredītiestādēm, starptautiskajām organizācijām, Eiropas centrālo banku sistēmas dalībniekiem un citiem finanšu tirgus dalībniekiem. Tieši tāpēc Latvijas Banku bieži sauc par bankas banku, jo tā piedāvā citām kredītiestādēm finanšu resursu aizņemšanas un noguldīšanas iespējas.

Latvijā kredītiestādes var izmantot tādās pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanas un noguldīšanas iespējas kā:

• aizņemties no Latvijas Bankas latu resursus pret vērtspapīru ķīlu uz nakti
• noguldīt latu līdzekļus Latvijas Bankā uz nakti.

Latvijas Banka regulē naudas pieprasījumu un piedāvājumu komercbankās, nosakot obligātās rezervju likmes procentu veidā, kuras pielieto rezervju aprēķināšanai no komercbanku finanšu resursiem.

Komercbankas var piedalīties tādās regulāri organizējamas tirgus operācijās, kā:

• Refinansēšanas darījumu izsoles, kurās Latvijas Banka piešķir latu resursus pret vērtspapīru ķīlu;
• Citas tirgus operācijas (valūtas mijmaiņas darījumu izsoles), kurās Latvijas Banka pārdod (vai pērk) kredītiestādēm latus par eiro ar atpirkšanu (atpārdošanu) termiņa beigās, termiņnoguldījumu izsoles, vērtspapīru tiešas pirkšanas un pārdošanas izsoles

2. Centrālas bankas neatkarība.

Attīstītās valstīs centrālas bankas ir klasificētas atkarībā no tas neatkarības pakāpes monetāras politikas jautājumu risināšanā, izmantojot dažādus objektīvus un subjektīvus faktorus.

Subjektīvi faktori ietver pašreizējas attiecības starp valsts centrālo banku un valdību, ņemot vērā vadītāju neformālo kontaktu.

Starp daudziem centrālas bankas autonomijas novērtēšanas objektīviem faktoriem var izdalīt piecus svarīgākus:

• Valsts līdzdalība centrālas bankas kapitālā un peļņas sadalē.
• Bankas valdības iecelšanas (izvēles) procedūra.
• Centrālas bankas uzdevumu un mērķu atspoguļošanas pakāpe likumdošanā.
• Valsts tiesības iejaukties monetārajā politikā
• Noteikumi, kas regulē tiešo un netiešo valsts izdevumu finansēšanas iespēju, ko īsteno centrāla banka.

Attiecībā uz pirmo novērtējuma faktoru, centrālas bankas kapitāla īpašnieku sastāvs, realizējot monetāru politiku, būtiski neietekmē uz tā neatkarību.

Saskaņā ar otru faktoru, izvēlēšanas kartība un galvenokārt valsts centrālas bankas valdības atsaukšana ietekmē uz bankas politiskas neatkarību no valdības.

Trešais faktors no vienas puses nosaka centrālas bankas rīcības brīvības robežas, no otras puses – likumā noteiktu pilnvaru. Lielākajā daļā attīstītās valstīs (Austrija, Vācija, Dānija, Nīderlande, Krievija, Francija, Šveice un Japāna), galvenie mērķi un centrālās bankas darbības joma ir atspoguļota konstitūcijā vai attiecīgos līkumos par centrālo banku un banku darbību.

Dažādās valstīs (piemēram, Zviedrijā. ASV un Itālijā), centrālas bankas uzdevumu formulējums tiesību aktos ir dots tikai kopīgos kontūros. Tomēr tas nav būtiski svarīgs, lai noteiktu centrālas bankas neatkarības pakāpi. Uzdevumu un mērķu sīkais definējums likumdošanā ir nenozīmīgs faktors, un tas ietekmi jāapsver tikai kopā ar centrālas bankas tradīciju un funkcionēšanas nosacījumu analīzi.

No ceturtā faktora (ar likumdošanu noteiktas valdības tiesības noraidīt centrālas bankas valdības lēmumus, bet no centrālas bankas puses – pienākums saskaņot ikdienu darbību ar vispārīgu valdības regulēšanas stratēģiju) galvenokārt ir atkarīga centrālas bankas politiska neatkarība.

Viszemākā neatkarības pakāpe no valdības iejaukšanas monetārajā politikā ir centrālai bankai Francijā un Itālijā. Šajās valstīs centrāla banka darbojas kā konsultants un ir piespiesta vadīties ar valdības lēmumiem. Kopš Otras pasaules karas Francijas Bankas administrācija ir zem finanšu ministrijas ietekmes.

Lielbritānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Japānas likumdošanā skaidri noteikta valdības iespēja iejaukties centrālas bankas politikā, instruēt to un atcelt to lēmumus.

Daudz neatkarīgāk ir centrālas bankas Austrijā un Dānijā. Saskaņā ar likumdošanu valdībai nav tiesības iejaukties centrālas bankas monetārajā politikā, taču centrālai bankai jākoordinē savu stratēģiju ar valdības politiku.

Centrālajām bankām Vācijā un Šveicē ir vislielākā neatkarība. Šo valstu likumdošanā aizliegt valstij iejaukties centrālas bankas monetārajā politikā.

Piektais faktors, kurš nosaka bankas neatkarības pakāpi, ir valdības iespēja aizņemties naudas līdzekļus no centrālas bankas un tas ietekmē gan uz ekonomisko, gan uz politisko banku neatkarību. Šis faktors ir svarīgs tikai ja valstī centrāla banka tieši finansē valdību. Šāda sistēma ir izplatīta lielākajā daļā attīstīto valstu. Izņēmums ir ASV un Lielbritānijā, kur valsts aizdevumi ir sadalīti brīvajā tirgū. Lielākā daļa neatkarīgo centrālo banku Austrijā, Vācijā un Nīderlandē. [1]

3. Centrālas bankas raksturīgie pienākumi

Attīstītajās valstīs, centrālās bankas veic lielu skaitu regulēšanas un uzraudzības funkcijas. Tiem ir milzīga sociālā atbildība un ir plaša pilnvara. Tas galvenās darbības veidus var klasificēt piecās kategorijās:

1. Naudas emisija un ārvalstu valūtas rezerves pārvaldīšana. Centrālās bankas drukā naudu, izplata banknotes un monētas, iesaistās valūtas tirgos, lai regulētu nacionālas valūtas kursu un pārvalda ārējo aktīvu rezerves, lai saglabātu ārējo valūtas vērtību.
2. Valdības baņķieris. Centrālas bankas atver  depozītus un sniedz aizdevumus valdībai, vienlaicīgi darbojas kā fiskālais aģents un valdības vērtspapīru garants.
3. Vietējo komercbanku baņķieris. Centrālās bankas piedāvā noguldījumu un kredītu pakalpojumus komercbankām.
4. Regulē vietējo finanšu iestāžu darbību. Centrālās bankas seko, lai komercbankas un citas finanšu iestādes rīkojas piesardzīgi un saskaņā ar atbilstīgiem likumiem un noteikumiem un kontrolē rezervju prasību izpildīšanu.
5. Monetāras politikas izpilditājs. Centrālās bankas cenšas, izmantojot monetāras politikas instrumentus (naudas masa, refinansēšanas likme, valūtas kurss, rezervju prasības komercbankām, u.c.), sasniegt tādus svarīgus makroekonomiskos mērķus, kā cenu stabilitāte, investīcijas palielināšana un  starptautisko valūtu regulēšana.

Daudzas administratīvās un regulatīvās funkcijas var efektīvi veikt tikai centrālās bankas valstīs ar augsti integrētu ekonomiku, attīstītu finanšu sistēmu un ļoti izglītotiem un labi informētiem iedzīvotājiem.

Attīstošajās valstīs (valstis, kurās ir zemi demokrātiskie, ekonomiskie, industrializācijas, sociālie un tiesiskie standarti) situācija ir diezgan atšķirīga.  Ekonomikā dominē neliels eksporta nozaru skaits un milzīgs dažādu importēto preču skaits, kuras relatīvās cenas ir ārpus  vietējo varas iestāžu kontroles, finanšu sistēma atrodas izstrādes stadijā un ietver galvenokārt:

1. ārvalstu komercbankas, kurām ir tendence finansēt ražošanu, saistītu ar iekšzemes tirgu un eksportu.
2. centrālas bankas iestādi, kas darbojas vai nu kā valūtas padome, vai vienkārši kā budžeta deficīta finansēšanas instruments.
3. Naudas masu apgrozībā, kuru ir grūti novērtēt (sakarā ar valūtas aizstāšanu), un vēl grūtāk regulēt.
4. Nekvalificētus un nepieredzējušus strādniekus, kas nav pazīstami ar vietējām un starptautiskajām finansējuma problēmām  
5. Spēcīgu politisku ietekmi un kontroli no centrālās valdības puses (uz procentu likmēm, valūtas kursiem, importa licencēšanu, u.c.)

Šādos apstākļos, par galveno centrālas bankas uzdevumu kļūst vēlme nostiprināt vietējo iedzīvotāju un ārvalstu tirdzniecības partnerus uzticību vietējā valūtā un pārliecināt, ka vietējā finanšu sistēma ir stabila un uzticama. 
Ņemot vērā būtiskās atšķirības ekonomikas struktūrās un  finanšu sistēmas attīstībās starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, centrālām bankām  vairumā mazāk attīstītājās valstīs vienkārši nav elastības un neatkarības, kas nepieciešama, lai veiktu makroekonomiskās un regulatīvās funkcijas, kas ir raksturīgi centrālām bankām attīstītajās valstīs. [2]

2. Latvijas Bankas darbība.

1.   Latvijas Bankas mērķis.

Daudzās attīstītājās valstīs centrālas bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitātes nodrošinājums valstī. Arī Latvijas Banka (LB) nav izņēmums. Šo mērķi nosaka likums „Par Latvijas Banku” un no 2005.gada tas izklausās sekojoši: „Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī.”[10] Līdz šīm, likuma pamatredakcijā, šis mērķis izklausījās mazliet savādāk: „Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī.”[11]

Pamatredakcijas variantā  cenu stabilitāte valstī ir tikai sekas, bet galvenais mērķis un uzdevums LB ir naudas daudzuma apgrozības regulēšana, īstenojot naudas politiku. Tātad likumā bija konkrēti teikts, kas LB jādara, kādus instrumentus jāizmanto un kādam jābūt galējām rezultātam.

Mērķa definīcija bija izmainīta saskaņā ar Eiropas Centrālas Bankas (ECB) 2004.gada Konverģences ziņojumu, kurā bija noradīts, ka LB mērķi nepieciešams izmainīt, lai tas pilnībā atbilstu līgumam un statūtiem. [12]

Pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā un Latvijas Bankas iestāšanas Eiropas Centrālo Banku sistēmā, Latvijas Bankai savā darbībā jāievēro Eiropas Centrālās Bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo Banku sistēmas un Eiropas Centrālās Bankas statūtiem.

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums nosaka Eurosistēmas (ko veido Eiropas Centrālā Banka (ECB) un to valstu nacionālās centrālās bankas, kas pieņēmušas eiro kā savu valūtu) galveno uzdevumu – saglabāt cenu stabilitāti.[13] Tieši tāpēc, jaunajā likumprojektā par Latvijas Bankas galveno mērķi kļuva cenu stabilitātes nodrošināšana.

Manuprāt, jauna definīcija ir daudz plašāka un nav tik konkrēta kā veca. Protams, ir pietiekams ekonomiskais pamats uzskatīt cenu stabilitāti par galveno mērķi. To ir

apstiprinājusi ekonomikas teorija un empīriskie pētījumi, kas norāda, ka, uzturot cenu stabilitāti, monetārā politika sniedz ievērojamu ieguldījumu vispārējās labklājības izaugsmē, t.sk. veicina augstu saimniecisko aktivitāti un nodarbinātības līmeni.

Vispār, cenu stabilitāte – ir viena no makroekonomikas pamatmērķim, kura nosaka tādu inflācijas līmeni, kurām nav lielas ietekmes uz ekonomiskas lēmumus pieņemšanu. Tieši tāpēc šīs mērķis vairāk piestāv Ekonomikas ministrijai, nekā Latvijas Bankai, jo tieši Ekonomikas ministrija izstrādā, organizē un koordinē ekonomikas politiku valstī.

Latvijas Banka ir spējīga ietekmēt cenu stabilitāti, izmantojot monetāras politikas instrumentus, un kā galvenais instruments ir naudas daudzums apgrozībā. To pareiza noteikšana regulē cenas valstīs, līdz ar to veicinot stabilitāti. Manuprāt, tieši tāpēc pareiza naudas masas noteikšana ir LB primārais mērķis, bet tas jānoteic tā, lai sasniegtu cenu stabilitāti valstī. Līdz ar to, mērķis, kas bija likumā pamatredakcijā, manuprāt, ir labāk un nav tik abstrakts.

No otrās puses, ja paskatīties LB darbību pēdējos gados un tas galvenos pasākumus, prezidents un eksperti par galveno vienmēr ir minējuši valūtas kursa stabilitāti. Tā ir izpaužas, gan sākotnēji piesaistot latu starptautiskajam valūtu grozam, gan 2004. gada nogalē piesaistot to eiro ar intervenču (svārstību) koridoru +/- viens procents, kaut pieļaujamais bija +/- piecpadsmit procenti. Lielāks intervenču koridors pieļautu lielākas manevrēšanas spējas, lai ar valūtas kursu kā monetāru instrumentu ietekmētu cenu stabilitāti, mazinot ārējās inflācijas/deflācijas ietekmi uz cenu stabilitāti Latvijas preču un pakalpojumu tirgū. Savukārt, pašreizējais valūtas kursa svārstību koridors nodrošina pārliecību, ka, pērkot eiro, lai maksātu, piemēram, par kredītu vai līzingu, vienmēr var rēķināties ar aptuveni vienu un to pašu cenu.[30]

2. Latvijas Bankas funkcijas

2.2.1. Latvijas Bankas monetārā politika

Latvijas Bankai, kā arī  visām citām centrālām bankām attīstītajās valstīs, jānodrošina efektīva monetāra politika, un to īstenošana valstī. Manuprāt, tieši monetāras politikas īstenošana ir Latvijas Bankas galvenais uzdevums, jo tā ir vienīga institūcija Latvijā, kas to īsteno. Saskaņā ar mērķa definīciju, LB jādomā par cenu stabilitātes nodrošināšanu un jāplāno monetāra politika tādā veidā, lai sasniegtu šo mērķi.

Pasaules ekonomiskās attīstības pieredze rāda, ka labākais ieguldījums, kādu monetārā politika var dot ekonomiskās attīstības, nodarbinātības un finanšu stabilitātes veicināšanā, ir zemas un stabilas inflācijas saglabāšana ilgtermiņā.

Monetārā politikas ietekme uz cenu līmeni saistīta ar procesu, ko ekonomisti parasti dēvē par transmisijas procesu, t.i., procesu, kurā centrālās bankas iedarbojas uz tautsaimniecību un, visbeidzot, uz cenām. To, kādā veidā monetārā politika ietekmē tautsaimniecību, var izskaidrot šādi. Centrālā banka ir vienīgā institūcija, kas emitē banknotes. Tai ir monopoltiesības nodrošināt monetāro bāzi. Šīs monopoltiesības ļauj centrālajai bankai ietekmēt naudas tirgus apstākļus un virzīt īstermiņa procentu likmes.

Latvijas Bankas monetārās politikas instrumenti līdzinās eiro zonā lietotajiem. Tāpat kā ECB, Latvijas Banka izmanto gan obligāto rezervju prasības, gan tirgus operācijas, gan arī pastāvīgās finanšu resursu aizdevumu un noguldījumu iespējas, bet tiks saskaņotas monetāro operāciju rīkošanas procedūras, biežums un termiņi un banku rezervju norma.

Galvenokārt Latvijas Banka ar savu monetāro politiku var ietekmēt naudas (kredītu) apjomu un procentu likmes valstī.

Teorētiski izmaiņas naudas piedāvājumā var ietekmēt kopējo izdevumu, nodarbinātības un cenu vispārējo līmeni ekonomikā, radot kredītu procentu likmes izmaiņas un ietekmējot personisko un uzņēmumu investīciju lielumu.

Latvijas Bankas rīcībā  ir sekojoši monetāras politikas instrumenti:

• Refinansēšanas likme
• Atklātās tirgu operācijas
• Obligātās rezerves norma

Refinansēšanas likmes ir kredītprocentu likme, par kādu komercbankas var aizņemties naudu no Latvijas Bankas. Ja Latvijas Banka nosaka augstākas procentu likmes, tad komercbankas gribēs aizņemties mazāk naudas no Latvijas Bankas, tām būs mazākas rezerves un mazāk iespēju izsniegt kredītu klientiem. Jo augstāku procentu likmi nosaka Latvijas Banka, jo mazāks būs naudas daudzums apgrozībā. Ja Latvijas Banka procentu likmes samazina, komercbankas gribēs aizņemties vairāk naudas no Latvijas Bankas, varēs izsniegt vairāk kredītu un palielināsies naudas daudzums apgrozībā.

Lielās inflācijas apstākļos ne tikai Latvijas valdība, bet arī LB saņem kritiku par īstenotās politikas nespēju ietekmēt cenu pieaugumu.

2.1 tabula

Latvijas Bankas refinansēšanas likme [14]

2.1.attēla. Patēriņa cenu izmaiņas procentos pret iepriekšējo periodu no 1997-2010.g.[15]

2.1. tabulā redzamas Latvijas Bankas refinansēšanas likmju izmaiņas no 1997.-2010.gadam. Savukārt 2.1. attēlā redzamas patēriņa cenu izmaiņas attiecīgajā periodā. No šiem datiem var secināt, ka Latvijā inflācija paaugstinājās jau kopš 2000.gada, bet strauju kāpumu šis rādītājs piedzīvoja pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. LB reaģēja uz pieaugošajiem inflācijas tempiem un saka pakāpeniski palielināt refinansēšanas likmi. 2004.gadā pēc refinansēšanas likmes paaugstināšanas bija vērojams cenu pieauguma tempa samazinājums, bet 2007. gadā inflācijas tempi atkal palielinājās vēl straujāk nekā iepriekš. Tad valdība nāca klajā ar inflācijas apkarošanas plānu un LB atkal 2007. maijā palielināja refinansēšanas likmi līdz 6%. Taču inflācijas tempus neizdevās samazināt un tie palielinājās vēl vairāk.

Manuprāt, refinansēšanas likme Latvijas apstākļos ir samērā neefektīvs instruments, jo vairums Latvijas banku ir citu valstu banku meitas uzņēmumi. Ja tiem kļūs neizdevīgi aizņemties LB, tad tie varēs aizņemieties no saviem mātes vai radniecīgajiem uzņēmumiem, kuri ir ieinteresēti, lai bankas finansiālie rādītāji nepasliktinātos. Līdz ar to faktiski naudas daudzums neizmainīsies.

Pēc refinansēšanas likmes paaugstināšanas strauji palielinājās procentu likme aizņēmumiem latos. Tas arī būtiski nemainīja naudas pieprasījumu, jo bija iespēja izdevīgi aizņemties eiro valūtā.  

3. attēla. Starpbanku tirgos izsniegto kredītu skaits

(uz periodu sakumu, milj.latos) [16(18)] 

    2.3. attēla. Izsniegto kredītu skaits iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām

     (uz periodu sakumu, milj.latos) [16 (14)] 

2.2. attēlā ir redzams, ka izsniegto kredītu apjoms starpbanku tirgos periodā no 2005.g līdz 2007.g nepalielinājās, bet mazliet samazinājās. Taču kredītu apjoms iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām strauji palielinājās no 2005.g un sasniedza savu maksimumu 2009.gadā, kad refinansēšanas likme vel bija visaugstākā. Latu procentlikmju pieaugums virs eiro procentlikmēm veicināja Latvijas nacionālās valūtas lomas mazināšau Latvijas ekonomikā. Kredīti ārvalstu valūtā vairakkārt pārsniedza kredītu latos. Tas pierāda to, ka refinansēšanas likmes paaugstinājums Latvijā izsauc tikai lielāku pieprasījumu pēc aizņēmumiem ārvalstu valūtā, bet kopējo pieprasījumu pēc kredītiem nesamazina.  

2.4. attēla. Sezonāli izlīdzinātie naudas rādītāji ( uz perioda sakumu, milj.latos) [16 (4)] 

Naudas radītāju struktūras izmaiņas arī liecina par to, ka refinansēšanas likmei nav sakarības ar naudas daudzumu apgrozībā. Teorētiski, palielinoties procentu likmei, naudas daudzumam jāsamazinās, jo samazinās izsniegto kredītu skaits. Taču 2.4. attēlā ir redzams, ka laika periodā, kad procentu likmes palielinājās (2004.-2007.gads) naudas daudzums apgrozībā pieauga.

Radītāju samazinājums sakas 2008.gadā un, visticamāk, tas bija saistīts ar kopējo ekonomiskas aktivitātes samazinājumu Latvijā, nevis ar refinansēšanas likmes izmaiņām. 

2.5. attēla. Naudas piedāvājuma, IKP un PCI izmaiņas (%, pret iepriekš. periodu)  

Ja aplūkot IKP un M2X ir redzama sakarība. Naudas piedāvājuma samazinājums samazina

IKP un tas apliecina ekonomikas teorijā pierādīto likumsakarību, ka naudas daudzuma un IKP izmaiņas ir savstarpēji saistītas un naudas daudzuma pieaugums ir jābūt saskaņotām ar

ekonomiskās aktivitātes (IKP) pieaugumu. Taču sakarība starp M2X un PCI nav skaidri izteikta. Naudas piedāvājums saka samazināties jau 2006.gadā, bet cenas turpināja pieaugt līdz 2008.g.

No kvantitatīvas naudas teorijas, kas paredz, ka naudas masas pieaugumam jābūt tuvināti vienādam ar IKP pieauguma tempiem (2-3% gadā attīstītajās valstīs) aspekta, tad ir acīmredzams, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā  Latvijā šīs teorijas likumi nedarbojās. Naudas daudzums pieauga daudz straujāk nekā IKP.

Latvijā ienāca ES struktūrfondu nauda, un Skandināvu kredītiestādes, kas Latvijā iepludināja lielu naudas daudzumu. Šis naudas daudzuma pieaugums iespējams viens no cēloņiem, kas noveda pie inflācijas tempu kāpuma, jo šīs naudas masas ienākšana Latvijā nav būtiski palielinājusi IKP pieauguma tempus. Savukārt pēc 2006. gada naudas daudzums sāka samazināties, tas notika pēc tam, kad gan valdība, gan LB sāka īstenot ierobežojošu ekonomisko politiku, cenšoties mazināt aktivitāti nekustamo īpašumu tirgū un kreditēšanas „bumu”. Bet ir redzams, ka šie pasākumi inflācijas tempus nav mazinājuši.

Otrais Latvijas Bankas monetārās politikas instruments ir obligātās rezerves norma.

Rezervju norma ir naudas apjoms, kas atkarībā no pasīvā esošo piesaistīto līdzekļu apjoma un struktūras kredītiestādēm jātur centrālās bankas rezervju kontā. Obligātās rezervju prasības, pamatojoties uz likumu "Par Latvijas Banku", nosaka Latvijas Bankas padomes apstiprinātie "Banku obligāto rezervju prasību aprēķināšanas un izpildes noteikumi", kā arī Latvijas Bankas padome.

Pēc lata piesaistes eiro obligātas rezerves norma ir viens no nedaudzajiem centrālās bankas rīcībā atlikušajiem instrumentiem, kā ietekmēt makroekonomisko situāciju valstī. Tomēr šis instruments ikdienā nav izmantojams, jo bieža rezervju prasību maiņa radītu lielu nenoteiktību un risku banku sektoram. Palielinot līdzekļu apjomu, kas bankām jānodrošina vidēji mēneša laikā centrālās bankas kontos, tā daļēji var ierobežot naudas pieaugumu, kas rodas, bankām piesaistot noguldījumus un izsniedzot kredītus. Vienlaikus tā var palielināt savu ietekmi uz procentu likmēm, jo, rodoties strukturālam likviditātes iztrūkumam (pastāvīgs likvīdu resursu iztrūkumam), bankas ir spiestas izmantot centrālās bankas kredītu vai valūtas operācijas, lai atlīdzinātu šo iztrūkumu. Paaugstinot rezervju normu, centrālā banka var sadārdzināt bankām noguldījumu un cita veida līdzekļu piesaistīšanu, lai tādējādi netiešā veidā ietekmētu banku izsniegto kredītu likmes. [17]

Latvijas Banka rezervju bāzi un rezervju normu ir mainījusi atbilstoši ekonomikas un banku sistēmas attīstībai, gan tās palielinot, gan samazinot. Visaugstākā  rezervju norma - 12% apmērā - bijusi 1993. gada jūlijā  noguldījumiem ar termiņu līdz vienam mēnesim. No 1993. gada augusta līdz 2003. gadam Latvijas finanšu tirgus un makroekonomisko rādītāju attīstības tendences ļāva Latvijas Bankai pakāpeniski samazināt rezervju normu līdz pat 3%, tādējādi veicinot Latvijas finanšu tirgus attīstību un palielinot naudas piedāvājumu.

Līdz ar eiro zonas izveidi un Latvijas virzību uz dalību, rezervju normas samazināšana, kā  arī rezervju bāzes saskaņošana ar ECB noteikti bijusi viena no Latvijas Bankas prioritātēm.  
Tomēr kopš 2004. gada būtiski pieaugušie makroekonomiskās attīstības riski likuši Latvijas Bankai pakāpeniski palielināt rezervju normu no 3% līdz 8%.  
2006. gada 14. martā Latvijas Bankas padome apstiprināja grozījumus "Banku obligāto rezervju prasību aprēķināšanas un izpildes noteikumos", kas paplašināja rezervju bāzi, iekļaujot tajā arī noguldījumus un parāda vērtspapīrus ar noteikto termiņu virs diviem gadiem, tādējādi tuvinot noteikumus ECB regulai ECB/2003/9. Tomēr atšķirībā no ECB regulas, ņemot vērā Latvijas Bankas monetārās politikas nostāju, banku saistībām virs diviem gadiem no 24. maija tiek piemērota rezervju norma 8%, nevis 0%. [17]

13.03.2008. gadā LB nolēma samazināt obligāto rezervju normu no 8% līdz 7%, ar pamatojumu, ka straujā ekonomikas izaugsme pakāpeniski stabilizējas un līdz ar lēnāku kreditēšanas kāpumu ir mazinājusies banku sektora loma iekšzemes pieprasījuma uzturēšanā, ir iespējams turpināt mīkstināt stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, vienlaicīgi arī veicinot finanšu sektora motivāciju ilgtermiņa līdzekļu piesaistē. [19] Bet jau 24. aprīli LB samazināja rezervju normu banku saistībām virs 2 gadiem par vienu procenta punktu - no 7% uz 6%, lai tādējādi mīkstinātu stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, vienlaikus arī veicinot finanšu sektora motivāciju ilgtermiņa līdzekļu piesaistē. Samazinot rezervju normas banku saistībām virs 2 gadiem par vienu procenta punktu, obligātās rezervju prasības samazinājās apmēram par 65 milj. latu. [20]

13. novembra 2008.g sēdē Latvijas Bankas padome nolēma samazināt rezervju normu banku saistībām virs 2 gadiem līdz 3% un samazināt rezervju normu visām pārējām rezervju bāzē iekļautajām saistībām līdz 5%. Šāda papildu finanšu resursu atbrīvošana bankām veicinātu to likviditātes uzlabošanos, ņemot vērā pašreizējo saspringto situāciju resursu piesaistē. Tas bija pēdēja reize, kad rezervju norma bija mainīta.

Latvijā visbiežāk izmantotais monetārās politikas instruments ir atklātā tirgus operācijas, kas ietver termiņnoguldījumu izsoles, aizdevumus uz nakti, noguldījumus uz nakti un 7 dienām, ārvalstu valūtas (eiro) pirkšanu un pārdošanu, vērtspapīru tiešās pirkšanas un pārdošanas izsoles un valūtas mijmaiņas darījumu izsoles.

Pašlaik pasaules ekonomikas praksē atklātās tirgus operācijas ir monetāras politikas pamatinstruments. Tās būtība ir sekojoša – valsts sāk īstenot aktīvu kampaņu, piemēram,  pērkot vai pārdot vērtspapīrus atklātā finanšu tirgū. Tas rada ļoti mīkstu ekonomisko ietekmi uz naudas tirgū, jo nav skārtie nekādi administratīvie noteikumi.

Visbiežāk tiek veikti repo darījumi - banku īpašumā esošo vērtspapīru pārdošana centrālajai bankai ar atpirkšanu, kas pēc būtības ir kredīts bankām pret vērtspapīru ķīlu uz noteiktu laika periodu (parasti 1-2 nedēļas).

Vērtspapīru pirkšana un pārdošana ir ar ilglaicīgāku ietekmi nekā repo darījumi, tāpēc tiek lietota retāk, jo pēc kāda laika perioda monetārā situācija būs mainījusies un iepriekšējā intervence radīs papildu nestabilitāti. Vērtspapīru pirkšanas rezultātā centrālā banka piešķir līdzekļus tirgum, un procentu likmes samazinās, un otrādi, - centrālajai bankai pārdodot vērtspapīrus, naudas daudzums apgrozībā samazinās un procentu likmes aug.

Ārvalstu valūtas pirkšanu un pārdošanu operācijas Latvijas Bankas izmanto, ja klienti lielā apjomā sāk pārdot vai pirkt ārvalstu valūtu un tirgus to nespēj absorbēt. Parasti ar valūtas operācijām centrālā banka cenšas izlīdzināt krasas valūtas kursu svārstības, retāk - ietekmēt banku rezerves vai naudas tirgus likmes.

Valūtas mijmaiņas operācijas ir darījumi starp centrālo banku un bankām, kuros viena puse pārdod nacionālo valūtu (parasti centrālā banka), pretī saņemot ārvalstu valūtu ar nosacījumu veikt pretēju operāciju pēc noteikta laika perioda.

Pastāvīgās aizņemšanās un noguldījumu veikšanas iespējas ir:

• termiņnoguldījumi - centrālā banka piesaista banku noguldījumus par zemāku likmi nekā starpbanku tirgū, tāpēc bankas šo instrumentu izmanto tikai tad, ja visā sistēmā ir resursu pārpalikums; 
• lombarda kredīti - dienas beigās centrālā banka piešķir kredītus par augstāku likmi nekā tirgus likme, tāpēc bankas šo instrumentu izmanto tikai tad, ja visā sistēmā ir resursu trūkums.[18] 

2.6. attēla. Repo darījumu un īstermiņa valūtas mijmaiņas izsolēm vidējā svērtā procentu likme gadā [28] 

Attēlā 2.6. ir redzama repo darījumu un īstermiņa valūtas mijmaiņas izsolēm vidējās svērtās procentu likmes dinamika laika periodā no 1998.gada līdz 2010.gadam. Viszemākas likmes bija līdz 2003. gadam, kad LB istēnoja aktivizējošo monetāro politiku. Šajā gadā bija arī viszemāka refinansešanas likme un obligātas rezervju norma.

2003.gads bija pēdējais gads, kad LB istēnoja aktivizējošu monetāro politiku, jo tā rezultātā Latvijā bija liels inflācijas kāpums. 2004. gadā LB palielināja gan refinansešanas likmi, gan obligāto rezervu normu, gan likmes repo darījumiem un valūtas mijmaiņas izsolim, rezultāta monetāra politika kļuva ierobožejoša. Tāču LB neizdēvas apturēt ekonomisko izaugsmi un kredītu apjomus, jo pēc Latvijas iestašanas Eiropas Savienībā Latvijas Banka zaudēja kontroli pār naudas piedāvājumu.

2.2.2 Banku banka un norēķinu centrs

Laikā, kad pieaug banku konkurence, svarīgi nodrošināt ātru un drošu pakalpojumu sniegšanu klientiem. Klientu attiecības ar banku arvien vairāk atkarīgas ne tikai no pakalpojumu cenām un dažiem citiem faktoriem, bet arī no banku operāciju (darījumu) veikšanas ātruma. Liela nozīme ir uzticamai starpbanku norēķinu sistēmai.

Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" norēķinu un maksājumu sistēmas darbība Latvijā  jāorganizē un jānodrošina Latvijas Bankai. 1992. gadā sākās starpbanku norēķinu sistēmas izveide. 1995. gadā tika ieviesta elektroniskā bruto norēķinu sistēma. Līdzīgi kā citu valstu centrālās bankas Latvijas Banka darbojas kā starpbanku norēķinu sistēmas starpnieks.

Izveidot un uzturēt drošu un efektīvu maksājumu sistēmu ir viens no centrālās bankas galvenajiem uzdevumiem. Šāda sistēma būtiski veicina finanšu sektora attīstību valstī, nodrošinot bezskaidras naudas līdzekļu norēķinus starp bankām. Tikai ar efektīvas maksājumu sistēmas starpniecību centrālā  banka var veikt arī savu galveno uzdevumu - īstenot monetāro politiku.

Valsts maksājumu sistēmas galvenie elementi ir finanšu iestādes un sistēmas infrastruktūra (maksājumu tehniskā un administratīvā pārvalde). Latvijas Banka organizē un uztur šo infrastruktūru, izstrādā un apstiprina tās darbību regulējošos noteikumus, analizē un prognozē notikumu attīstību, lai padarītu maksājumu sistēmas darbību iespējami efektīvāku.

No starpbanku norēķinu sistēmas darbības, kā arī no tā, kā organizētas banku iekšējās norēķinu sistēmas, atkarīga banku konkurētspēja.

Pašlaik Latvijas Bankā  darbojas trīs pilnībā automatizētas sistēmas, ar kuru palīdzību tiek nodrošināti starpbanku norēķini latos un eiro, un kuras atbilst Eiropas Savienības prasībām.

Norēķinus var veikt, izmantojot principiāli atšķirīgas norēķinu sistēmas - neto jeb klīringa norēķinu sistēmu un bruto norēķinu sistēmu.

Klīringa sistēmas dalībnieki savstarpējos maksājumus izdara ar klīringa centra (Latvijā  klīringa centrs ir Latvijas Banka) starpniecību. Norēķins tiek veikts vienu reizi dienā. Klīringa sistēmas priekšrocība ir zemās prasības pret sistēmas likviditāti līdz norēķinu brīdim. Galvenie trūkumi - kredītrisks, likviditātes un sistēmas risks. Risku samazināšanai veic vairākus pasākumus, piemēram, nosaka dalības kritērijus, kredītlimitus, vienojas par iespējamo zaudējumu kompensāciju. Latvijas Bankas klīringa sistēmā ir iespēja veikt otrreizēju klīringa norēķinu, ja kāds no klīringa dalībniekiem nevar norēķināties noteiktajā  laikā.

Reālā laika bruto norēķinu sistēmas ietvaros (Real-Time Gross Settlement System jeb RTGS sistēma) norēķins notiek uzreiz pēc tam, kad sistēmas operators (parasti centrālā banka) ir saņēmis maksājuma uzdevuma ziņojumu. Ja maksātāja konta nepietiekama atlikuma dēļ maksājumu nevar veikt, tad to ievieto neapstrādāto maksājumu rindā. Šādu rindu kontrolei izmanto dažādas optimizācijas metodes, kas tiek īstenotas ar speciālu programmu palīdzību. RTGS sistēmas dalībniekiem tiek izvirzītas paaugstinātas likviditātes prasības, savukārt kredītrisks ir pilnībā novērsts, kā arī samazināts likviditātes un sistēmas risks. Pasaules pieredze rāda, ka daudzās valstīs sekmīgi izmanto abas sistēmas paralēli. [21]